07:57 pm - Brīvdiena
Pulksten astoņi. Varētu iet barot pīles vai klīst pa ielām, vērojot kaimiņu mīļākos vakara televīzijas raidījumus. Pulksten astoņos es beidzot uzmetu gultas karaļvalsti, aizmetu Dostojevski, un izlemju saģērbties. Apburoša, kāda nu es esmu, kad uzvelku savu mīļāko kleitu un uzlieku mazliet rūža, dodos atlikušās stundas vienatnes pavadīt dzīvojamajā istabā pie vīna glāzes, Grīga, Čaikovska un pārdomām. Bet šīs pārdomas ved tikai uz to pašu sasodīto bezvārdu dīķi, kura dibenā noteikti slēpjās kāda prātīga lietu saprašana.Līdz šim es šeit neesmu satikusi nevienu cilvēku manas viesmīlības cienīgu, ar ko kopā varētu kliedēt drūmos vientulības vakarus. Kurš moderns jaunietis vēlētos gan nākt pie manis ciemos, ja maģis ducina Bahu, un namamāte runā kaut ko par Šilleru vai arī piedāvā skatīties itāļu filmas?! Šeit nevienam nepatīk skumt tā pat vien aiz ideālisma.
Pulksten pusdesmitos es skatīšos pa logu, cerot ieraudzīt M. sudraba toijotu. Plate būs aizķērusies aiz kāda sērīga akorda, bet man nebūs spēka piecelties no dīvāna, lai pārkārtotu adatu. Pulksten pusvienpadsmitos dzīvoklī iegāzīsies M. pilns enerģijas un darba piedzīvojumu atstāstiem, bet es, vienatnes domu apdullināta, nespēšu sekot. Mēs ēdīsim lieliskas vakariņas, skatīsimies kādu filmu, kuras vidū es aizmigšu viņa apskāvienos.
Un tad nāks rīts, es skriešu uz darbu, kurā skriešu visu dienu, satraukusies par visām šīm uzdevumu nāves līnijām, priekšnieka omām, darbinieku nespējību saprast 2+2 un citām nesvarīgām ikdienas traģēdijām. Sasodītās riņķa dejas. Tpfu.