14:20
skip MA otro pusi, lai nāktu mājās, jo izlietoto papīra kabatlakatiņu daudzums bija pārāk liels. Un vēl tās šķavas...
21:18 - Nevajag, bet gribas
Tur nu viņa ir. Kalendārā. Pavisam neizcelta un neievērojama diena, vismaz salīdzinājumā ar to vienu pašā marta sākumā, kur ap sešburtu vārdu rotaļājas rozā sirsniņas. Uzskatot gribas rūgti iesmieties, rādot pārējiem, ka man tas nerūp. Bet varbūt atzīties, ka patiesībā sirds dziļumos tomēr tam ir pārāk liela nozīme? Tikai, kuram gan interesē patiesība?
Mamma, atnākusi no veikala, stāsta, ka cilvēki ir traki. Viņi pērk un liek saiņot nevērtīgus ģipša sīkumus. Jo viņiem patīk. jo tā vajag. Jo tā ir pieņemts. Varētu domāt, ka tuvojas Ziemassvētki. Vēlviena uzvaras diena veikaliem. Diez vai svētais Valentīns gaidīja, ka tā notiks. Nevērtīgu sīkumu diena. Nolietotu pantiņu diena. Diena, kad tie, kas ir "vientuļi", ir baltie zvirbuļi. Mīlētāju diena? Bet...
Var jau būt, ka tas tikai tāpēc, ka es kā vecs stūrgalvīgs āzis liedzos pieņemt tos uzmanības apliecinājumus, kas man tika doti, bet nepareiza ķīmija, kad gribas bēgt un attālināties, tomēr pārāk novājina dvēseli, lai paļautos uz pirmo, kas uzskata. Kaut arī tieši tā es daru. "Katrai sievietei ir krēsli - kaut kas, kur viņa ieliek savu dvēseli," teica vīrs kādā filmā. Nu lūk. Īstais un pareizais atradīs, kas ir šie krēsli un centīsies tos dabūt sev. Jo viņam tie patīk, jo tā sieviete ir svarīga.
Draugos apkārt lidinās sirsniņas, lēkā baneri ar paziņojumu, vai vēl kāds ir vientuļš. Gribas kliegt, pie joda! Es esmu viena un vientuļa. Nu un, ka man ir draugi? Tie paši, kas šodien deva 101 padomu, kā ātrāk izveseļoties, jo es aizlaidos no lekcijām, lai sēdētu mājās gultā ar saburzītu kabatlakatiņu rokā un boztos. Iespēja uzaicināt kādu uz romantisku randiņu vai uz bildes uzlikt bezgaumīgu koši sarkanu "buču". Es arī gribu! Un nevis tāpēc, lai būtu, bet tāpēc, ka kāds tā grib. Grib dot. Parādīt, ka grib, lai man būtu. Es gribu vēl vairāk. Lai tas nebūtu vienkārši kāds, bet kāds īpašs. Tā, lai skatiens aizķeras un vairs negrib atlaisties. Lai tam ir tāda pati vērtība, kā īsziņai ko saņēmu agrā rītā pirms gada. Tikai vienu. Bet vissvarīgāko. Sapņi? Varbūt. Gribas izārdīt savas sajūtas, nojaukt visas pilis, kas saceltas no sapņiem, visu sapluinīt, pārbaudīt. Un sākt celt no jauna. Uz jauniem, drošiem pamatiem. Lai stāv mūžam.
Taču es... Izliekos, ka esmu stipra un vienaldzīga. Pagriežu muguru pasaulei un eju pret vēju. Nekas vairāk kā ezis ar trulām adatām tur nesanāk. Es tikai saveļos kamolā, izslienu adatas un sēžu, "vienaldzīgi vērojot, kā pasaule slīd garām". Katrā vārdā ir kodēta informācija. Man negribas diedelēt uzmanību. Es cenšos to nedarīt atklāti. Apnicis. Noguris. Bet visa mana būte sauc pēc uzmanības. Tā kliedz mēmā balsī. Un nez kāpēc neviens nedzird.
... lai jau... labāk nekāda, nekā tikai dziļi savtīga. Bet gribas kaut ko no tīra mazliet.