00:41
man bail par sevi.
jo es nesaprotu, ko es daru un vai es to gribu
upd
Laurai taisnība - viņš ir etalons visam
un Dacei taisnība - kamēr kāds liks aizmirst
un taisnība - ir jātiek pāri un jāaizmirst
taču es pamazām nonāku stāvoklī, kad vairs neticu visam jaukajam, dzēlīga un asa spēlējos ar vārdiem, aiz smaidiem slēpju asaras un mokos, mokos, mokos... liekas apkārt visi kļūst laimīgi, tikai mana laimes sajūta ir mākslīgi radīta. Vien drusciņas ir patiesas. Gribas aizmigt un no rīta pamostoties atklāt, ka viss ir kārtībā. Nevar sevi piespiest iemīļot. Var savākties un pasmaidīt. Bet čaumaliņa neiztur spiedienu un izjūk bezformā. Atkal. Un atkal.
Kaut kas nenāk no brīvas gribas, bet prāta uzspiests...
Tukši.
upd2
un tad vēl tā apziņa, ka tiem, kas, iespējams, pelnījuši vismazāk, tomēr tiek paglabāts mazliet vairāk jaukuma kā visiem pārējiem
nespēju sagaidīt atrisinājumu, bet jo vairāk gaida, jo mazākas cerības sagaidīt. un otrādi.
es vēl esmu maziņa un man nebūtu jādomā tik globālā līmenī, tāpēc varbūt
just to have some entertainment now and find the One later? bet negribas "lieki izšķiest laiku"
upd3
un tomēr esmu pārāk liela, lai tiktu pie tāda prieciņa kā skolēnu mācību olimpiādes. deviņi gadi ir pārāk ilgs laiks, lai pamazām pierastu, bet "necik", lai atrastu. varu tikai nopūsties *nopūta* un apjautāties, kā gāja. Vēl neizlasītā vēstule smeldzīgi iedzeļ. Noskaņojums mainās pa minūtēm. Gribu viņu samīļot.