Protams,ka pasaulē es droši varu izdzīvot arī bez tevis.Ka dzīvoju pirms daudziem gadiem,nemaz nezinot,ka tu esi!Tad pratām bija miers un emocijas apsalūti nešūmejās,kā rūgstošais vīns pakrūtē.Šobrīd es dzīvoju zinot,ka esi,kāds esi un dīvainība ir tieši šai apstāklī,ka es esmu ar mieru tevi Mīlot ļaut,tev iet,jo ar varu mīļš nekļūsi,lai gan Ego iekārienu pabarot man izdotos,noteikti uz laiku sasaistot komunikācijā izraisot skandālus.Šodien aiz loga ir pelēka diena,pelēka,drūma un es guļu gultā,kura bija mūsu ar visām,par un pret.Gan kašķiem,gan smieklos slīkstošiem skūpstiem!Gulēt tajā ar citiem ir sarežgīti jo ķermenis tomēr prasa to,kas tam patīk un galvā notiek tieši tas,ko sauc par nespēju pieņemt,ka tikai tu vari izvelēties būt vai nebūt ar mani kopā!
Krūze zaļās tējas ,svece un fonā lieliska mūzika,sprakšķoša krasns ,kā apliecinājums ,ka esmu dzīvajos šajā pusē realiatei.Skūpstīt ,kādu kas pēc tusiņa apgūlies blakus un saukt tavā vārda ir amizants pārpratums,kas citus uzjautrināja vēl 2 dienas.Man sāpēja,tik no fakta,ka tas nebiji tu!Ko līdz sāpes,ja tās attīrot somas padara visu tik dīvainu miglā tītu.Man šodiena ir,kā dzīves,kaps jo es reali nedzīvoju bt eksisteju,,izvelku mēnesi pēc mēneša lai gan varu arī ieslēgt sučismu un pērties pa dzīvi,kā satrakots bullis iznesot sienās un sķeršļos lielus robus.Man nav savas profesijas un velme mācīties paliek tikai vēlme,kad tekošajā menesī īres miteklī man jamaksā reiķini.Arī mans vīrus ir bonuss ar kuru mani aktīvi sarūk līdz "0" dienās,kad izkāpt no gultas nespēju lai gan esmu jaunībā vēl pēc gadiem.Mokošās fiziskās sapes padara mani nervozu un viegli sakaitināmu.Tomēr arī šados brīžos esmu spējis mierīgi savaldīties un apskaut savu vientulību,jo tevis nav bijis.Alā sēdoš cilveks tads nu šodien sajūtos...un turpinu krāsnij kuroties domāt par miegu,,kas tik ļoti palīdz..pamosties jau atkal dzīvē ar možumu un lielisku garīgo!

Šodien jūtos fiziski samocīts,un vīrus mani laikam sāk piebeigt.Priecīgs būtu ja tas notiktu ātri un visai straujā tempā,jo nogurums no viņa izgājieniem mani apsalūti izbesī.Teiksim šodien man visa diena pagāja gultā.Jo sāpes no aknu ceirozes un nespēks vienkārsi nomāca visādi citādi manu aktivitāti par kuru mani reizem apskauž draugi.Šiem aļa draugiem liekas,ka mana pašpārliecinātība liecina par manu veiksmi visās jomās un īsteni nemaz nenojauš cik daudz sevī cīnos lai vispār kaut,kas izkustētos.
Šodien nolūkojos,kā šie mazie jaunie velni,rosās pa dzīvokli un uztver ,kā pašaprotamu,ka tēja aug dzīvoklī un cukurs,,un izbrīnā saka,ka vai tad ir tik sarežģīti nopelnīt priekš šiem niekiem..tomēr pāris pakas nedēļā viņi iztempj,ka maz neliekas,,tik aizmirst,ka viņas ir japērk..es uz savas indvalīda naudas veiksmīgi varu sevi izvilkt pāri ikdienas sīkumiem..tik aizmirstas,ka visu savrīgākais tomēr ir savu pakaļu nodrošināt!Lūk manī pamodies naids,,pret šiem mazajiem velniem,kas ļoti daudzas lietas uztver pašaprotami,kā pasaules uzbūvi!Arī naids pret,to,ka mīlestība mani nemierina un nebagātina,lai gan ir iekšmanis !

Diena ir pagājusi vienkārsi lieliski!

Esmu jau gatavs doties uz citiem medību laukiem!Sagurums un sāpes ir ,tāds vieglais fons,kas ir ar mani!Viens ir šai dzīve noturēt pozīciju un āreji būt stipram smaidot tekalet pa trepēm un otra puse ir tā alā sēdēšana,kad no nespēka gribas pārgriezt pašam sev rīkli!Cik viens no otra šie stavokļi ir tuvi....prātam aptvert iznāk sarežģīti!Es gribētu ļoti uzzināt,kad tas beigsies un pats palīdzētu to visu pabeigt,bet nesanāk drosmes,jo lai to izdarītu ir jābūt ļoti lielai drosmei!Arī tā ,kā izradās šajā situācijā ir ļoti svarīgs faktors...
Kad ,kāds man gudri kaut,ko dirš es rupji pasaku Aizveries,tu manā dārziņa vēl vari nonākt ,es tavā jau reiz biju..un iestajas klusums..
Aizgājis reiz uz palīdzības dienestu es socalajai darbiniecei pajautaju,kā jums būtu ar sapēm dzīvot ilgāk,kā gadu,kad parastie analgetiķi nepalīdz?Uz ,ko viņa skaidri un gaiši definēja,lidz tam viņ neļautu sevi novest.Jau ar domu,ka viņa sadūšotos..bet dzivot arī esot izaicinājums..apmānot sevi ar ilūzijam par faktu,ka reiz būs viss,kā jābūt,bet mīļi apzināties,ka nebūs,jo arī brīdī,kad esi izarstēts vairs dzīve neturpinās ,kā būtu ja nebūtu bijis viss piedzīvotais..ir ļoti līdzīga sajūta tiem cilvekiem,kas no Afganistanas atgriezās,,viņi ir piedzīvojuši to,par ko mēs paldies neuzdrīkstamies pat murgot,bet viņi meiģina dzīvot strap Idiotiem un patmīlībā slikstošiem snobiem,kuri iedomājās svi par dieviem un apmierina savas vajadzības uz citu reikina.Pasmīkņajot par stulbībam un neadekvātajiem procesiem kuriem pasi ir iemesls un sekas!
Lūk,cik gardi ir šie mirkļi!Tu turpini rožaini gaiit,gan atnāks arī tavā pusē,brīdis,kad dvēsele kliegs!