| A lesson in delayed gratification? |
|
| 11:39am 04/02/2018 |
| |
Es vienmēr esmu vēlējusies kādu dienu kļūt par māti, bet kopš mēs ar vīru izlēmām, ka nu ir iestājies piemērots posms mūsu dzīvē, domas un cerības saistībā ar grūtniecību ir kļuvušas gandrīz vai par apsēstību. Kolīdz mans prāts nav ar kaut ko aizņemts, galvā automātiski uzpeld satraukums: "Vai es varētu būt stāvoklī? Vai izrādīsies, ka mums ir problēmas ar neauglību? Cik ilgs laiks paies, līdz mēs ieņemsim bērnu? Spontānais aborts ir tik izplatīts - vai tas piemeklēs arī mani?" Jebkuras mazākās pārmaiņas un sajūtas ķermenī tiek analizētas ar cerību, ka tās varētu būt agrīnas grūtniecības pazīmes.
Mans loģiskais prāts saprot un apzinās, ka lielākoties tas viss ir ārpus manas kontroles, un gudrāk būtu vienkārši atslābināties un mierīgi ļauties ikdienai, un tad jau arī atbildes uz šiem jautājumiem ar laiku atnāks. Bet kāpēc ir tik grūti būt pacietīgai?
Prāts ir jocīgs. |
|
| |
|
Post |
| |
|
|