bezgala iepatikās doma par vasaras vakara dārzu, kurā katrs ierodas ar savu diapozitīvu kastīti. gara acīm redzu starp ābelēm vai uz veļas auklas iestieptu palagu, redzu, kā odi svilina spārnus gar projektoru, redzu cilvēkbērnus, kas ietinušies vecvecmammas austajā vilnas deķī [kas tik dikti kož] tā, ka redzami tikai sarkanie snīpji.

pārdesmit metrus aiz tā zemesvēzis spēlējas. būs arī klavieres.

mēs brauksim uz laukiem, vai labi? visi.

es apsolu, ka irši neuzbruks mūsu projektātōram. pagājšvasar Linards kāpa mājas bēniņos pūzni nocelt.