Ir 2008. gada 25. novembris - jau otro dienu mūsu kursam prakse. No sākuma mūs - aptuveni 24 kadrus - sadalīja četrās grupās pa seši. Kā jau minēju, tad katru nedēļu jāiziet cita prakse, un šonedēļ man tas gods darboties ap koku un tamlīdzīgiem zvēriem.

Pirmā diena pirmdienas dienā.

Darbnīcā pieteikts būt deviņos no rīta, bet gluži loģiski, ka vai visu iepriekšējo nakti lāgā negulēju, priecādamās par sniedziņu, tālab vēl 20 minūtes pirms deviņiem attapos guļam savā gultiņā ar bezmazvai vatafāk cienīgu izteiksmi sejā. Ātrais kurss un īsi pirms pusdesmitiem esmu skolā. Ehh, un mums vēl pieteica nekavēt, jo tā tikai bojājam pirmo iespaidu par sevi, par darba kultūru.. nnais. Sākotnēji nevarēju atrast, kurā darbnīcā īsti viņi ir, tāpēc sanāca ierasties vien 20 minūtes pirms desmitiem, turklāt ar SKAĻU blīkšķi iekāpjot telpā, jo.. jo nepamanīju, ka tur liels pakāpiens. :D

Neko darīt. Taču ieradusies esmu, kas vien jau ir apsveicami. Meistars stāstīja par visādiem drošības noteikumiem, iepazīstināja ar instrumentiem, telpām, ūtētē un tad izsaucās: "Bet tagad ķersimies pie kā praktsikāka!!! Lai jūs darbnīcā nesaltu, vispirms aizlīmēsim logus!". Domāts - darīts! Hm, bija jautri.
Kamēr ar to izcīnījāmies, bija jau pienācis pusdienlaiks. Pēc pusdienām uzdevums katram izvēlēties savu objektu, ar kuru turpmāk darboties. Piedāvājumā trīs krēsli, skapītis un 2 logu rāmji.

Sagadījās paņemt loga rāmi. To lielāko. Pirms sāc viņu preparēt, nepieciešams veikt fotofiksāciju. Bija pieteikts, lai uz grupiņu būtu vismaz viens fotoaparāts, tad nu tā mums arī bija, tik fotoaparāts gana "unikāls" - aizvēsturisks FUJI murmulis, kam vēl AA baterijas. :) Darbnīcu telpas ir vairākas, izvietotas gareniski un improvizētā fotostudija, protams, atrodas vistālākajā stūrī, un tā nu sanāca ar to rāmi [gabarītizmēri --> 133*80*3,5] izstaipīties šurpu turpu.
Kamēr tauta darbojās ap objektu iemūžināšanu, gaidīju savu kārtu, taču sagaidīju to, ka fotoaparātam baterijas izlādējās. Nnnais!
Labā ziņa - pēc brīža palīgā nāca kursabiedrs Krišjānis, kurš godīgā kārtā man arī izpalīdzēja. [vēl neesmu no viņa dabūjusi bildes, tāpēc to, kāds tad izskatās mans "atjaunojamais objekts", vari aplūkot šajā bildē. Nedaudz var samanīt - tas šedevrs, kas uz galda noguldīts. Bildēta te ir Betija`n`viņas šedevrkrēsls]

Āā, galu galā! Neiepazīstināju ar savu jauno labāko draugu!! Eku reku viņš ir  - SKALPELhenrijs.




Nākamais solis. Veikt zondāžu. Objekta izpēti. Slinkums stāstīt, kā tas notiek, bet eku reku bilde, kā tam finālā būtu jāizskatās. Savelc strīpā taisnstūrīšus, ņem pie dziesmas jauno labāko draugu un tik pucē kārtu pēc kārtas nost. Pēc tam sanumurē, aizstiep rāmi uz improvizēto fotosalonu, iemūžini, stiep atpakaļ un ķeries pie tālākas preparēšanas. Bet tas jau nākamajā dienā.

Otrā diena otrdienā.

Ierodos dažas minūtes pēc deviņiem, bet šoreiz neesmu vienīgā, kas neierodas ātrāk par deviņiem. Turpinam procesu. Šodien esmu jau gudrāka un līdzi savs fotoaparāts. Vēlāk izrādīsies, ka prātīgi vien bija, jo galu galā izpalīdzu arī pārējiem - ik pa brīdim jožu uz fototelpu ķert mirkļos te zondāžas, te mistiskus uzrakstus krēsliem un arī ēveli, ap kuru darbojās kāda vecāka kursa studente.

Manam loga rāmim zondāžas veiktas, krāsu slāņi saskaitīti, izsecināts, ar ko tas apakšējā slānī gruntēts - var sekot nākamais solis. Uzmērīšana. Kroka zīmēšana. Kroks - ar brīvu roku zīmēta skice, pievienojot arī izmērus, vēl kādas piezīmes, kas varētu būt svarīgas tālākajā darbā. Pa šo laiku paspēju izdusmoties ne pa jokam, jo rāmis bezmazvai ovāls - apakšā un augšā platums ir 80 cm, bet vidū - 80 ar pusi. :D

Diesartovisu - izcīnījos, sazīmēju, tātad var ķerties pie tālākām aktivitātēm. Jāizņem stikls logu rūtīm. Aber priekšā - ķite. [tiem, kas nezin, kas ir ķite - tāda masa, ar kuru iestiprina stiklu rāmī, pilda arī siltumizolācijas funkcijas. Bet vispār īsti nezinu, kam tā ķite domāta :D] Un ne pa jokam. Ar šo tad arī diezgan ilgu laiku ķēpājos, jo metodes pietiekami primitīvas - pēc iespējas saudzīgāk darbojoties ar kaltu, īlenu, skalpeli nourbināt/nodauzīt to masu nost, lai var tikt pie stikla.
Kā teica meistars, tad deviņos no desmit gadījumiem tāds simtgadīgs stikls, kurš ir arī plānāks kā mūsdienu, šajā "atstiklošanā" saplīst.

Varu palielīties - pirmais, kuru ņēmu ārā, nesaplīsa. :) Otrais gan. Turklāt trīsreiz. Mūslaiku logiem liekot kādu 3mm stiklus, šis bija robežās no 1,8 - 2 mm.
Ar šo tad arī lielāko dienas daļu noķēpājos, pagūstot izdusmoties, izšķobīties, sabakstīt rociņas, bet štrunts vien ir!
Vienai rūtij stikla nebija, bet šā vai tā ķite jādabū nost. Lāgā negribēja padoties - darbošanās ar kaltu un koka āmuru vien noveda pie tā, ka saskabargoju rāmi. Meistars attapās, ka, ja nav stikla, tad var izmantot arī fēnu [nē, nē - ne jau nu to, ar ko matus žāvē. ar "bīīīšķiņ" niknāku fēnu].
Uuun šajā brīdī varu atviegloti uzelpot, jo iepriekšējā skabargainā knibināšanās ir vēsturē, kā vietā nedaudz pasildi to malu, iegriez ar skalpeli, un tepe pati atlec no koka. Uzvara!

Darbnīcā nav diez cik silti, lai neteiktu vairāk, bet dienas otro daļu pavadīju īspiedurkņainā krekliņā, tātad darbošanās sanāk pietiekami atraktīva, par ko man lielulielais prieks. :)

Rīt būs trešā diena, turpināšu iesākto. Būs krāsas noņemšana rāmim. Tad redzēs, ar kādu metodi - var izmantot karsēšanu ar fēnu, var izmantot krāsas noņēmēju [tāda želeja. īpatnēji ož, varētu būt jautri].
Par vēl tālāko - naav ne jausmas. Ar laiku! Varu droši teikt, ka paveicies ar darba vadītāju - čalis uz goda!
;)

[šeitan seko apsveiciens Tev, ja Tu esi ticis līdz šim teikumam. Hiphipurrā!]