Kad autobuss stāvēja Kaut kādā pieturā Juglā un tam garām aiznesās fūre, to dāsni nošķaidot ar to brūni necaurspīdīgo, kas dēvēts arī kā parodija par ūdeni, atminējos sensenos laikus un dzeltenoranžos Ikarusus. Ja pareizi atminos, tiem bija tādas durvis, kas sastāvēja no vairākiem posmiem, turklāt tās salocījās [oho!]. Nu jā, un saprotams, ka starp locījumu vietām bija tādas melnas gumijas. Smirdīgas turklāt. Un tām gumijām bija tāda varēšana n-to gadu desmito laikā nodilt! Un atstāt aiz sevis Neko. Un, tā kā bija tāds Nekas, tad pa to Neko autobusā, JA PAVEICĀS, attiecīgajos laikapstākļos tas brūni necaurspīdīgais, kas dēvēts arī kā parodija par ūdeni, tika iekšā! Jo vairāk saprotams, ka ne jau tā vienkārši... nekā nebija. Ar Spēku!!! Oo, laimīgs bija tas, kurš turpat stāvēja/izmisīgi centās ar skaitāmkociņu iebakstīt to-tur pogu virs durvīm [lai taču šoferītis zina, ka sīčiem jātiek laukā!].

Par Ikarusiem varētu runāt daudz un dikti. Gan par specifisko to aromātu, ļoti ergonomisko [ergonomisko?] apkures sistēmu, dermantīna beņķiem, kā arī par gadījumiem, kad starp logu rūtīm viļņojās ūdens. Citreiz jau zaļš.