Šobrīd gribētos tādu kārtīgu Baileys vakaru [neieslīgstot pārmērībās]. Ir pelnīts! Ar garām pļāpām, intelektuālām spēlēm un pamuļķīgu filosofēšanu par, teiksim, ticamību fizikai.

Mēs esot starp astoņiem labākajiem koriem. Un vēl mums jūlija sākumā būšot kora nometne Pāvilostā. Vareni!!! Vispār tiešām esam malači, pat ar visu smieklīgo skates ierakstu. :D

Tā aizdomīgi paliek, jo tad, ja joņoju uz skolu ar vellapēdu, tad tas parasti prasa kādu pusstundu. Šodien ripinājos, cik vien lēni māku, galā sanāca kādas 22 minūtes. Nu, tas ieskaitot izstiepšanos no dzīvokļa un pieslēgšanos pie skolas.

Un vēl nežēlīgi asini uzkurināja Dream Theater - Octavarium. Jā, jā - tas ir tas 24 minūšu monstrs! Bet paklausies kādas pēdējās piecas minūtes. Nē, vispirms noklausies visu, bet pievērs īpašu uzmanību tām pēdējām! Ar tām triecos pāri Vanšu tiltam pretvējā. Un skaaaļi. Tā jau var izpumpēties turpat un tālāk nemaz neripot.

Bāc, man tiešām patīk tā jušana, ka esi nodzinies līdz pēdējam, tuvu maksimumam. Tad ir tāda Tuva sajūta.
Rīt uz ceturto stundu.