Lokālā spieta diena. Tas nozīmē, ka bez īpaša iemesla pa māju pārvietojos ja ne lidojot, tad atsperoties pret sienām. Un tā ātri un skaļi. Nedēļā vienu dienu noteikti. Ar iemeslu, kāpēc tas tā notiek, gan ir švakāk, jo jausmas nav. :)

Pirmā reize, šķiet, bija baaigā tiešraides spēle [kaut kas ar "Labvakar saistībā] tālajā deviņdesmito gadu sākumā. Jā, un tur bija kaut kāda Vislatvijas ģimeņu spēle, kur galvenā balva bija auto. Nelaimējām, bet toties atceros, ka sēdējām blakus [kā tādi izredzētie :D] kaut kādas bankas galvenajiem. Un vēl apkārt staigāja meitenes ar miiiilzīgiem konfekšu groziem - nevis kaut kādām končiņām, bet "Magonēm", "Vāverītēm", "Serenādēm" ūtētē, ūtētē. Un vēl atceros, kā visi reklāmu starplaikos gāja degunus pūderēt.
Par otro reizi. Šodien. Nu, sava asins jāatbalsta. :) Labi, ka šis bija ieraksts, ne tiešraide, jo nebija jābauda to reklāmas paužu priekšrocības, kad var paspēt zupu izvārīt. Žūrijas pārstāve mūs nodēvēja par skaļāko atbalstītāju pulku [lai gan skaitliski nebijām lielākais], bet bija jauki. Tālab salika trīsreiz pa deviņi.

Viss, beidzu muldēt!
Nekur es nebiju. :D