Pirmā reize, šķiet, bija baaigā tiešraides spēle [kaut kas ar "Labvakar saistībā] tālajā deviņdesmito gadu sākumā. Jā, un tur bija kaut kāda Vislatvijas ģimeņu spēle, kur galvenā balva bija auto. Nelaimējām, bet toties atceros, ka sēdējām blakus [kā tādi izredzētie :D] kaut kādas bankas galvenajiem. Un vēl apkārt staigāja meitenes ar miiiilzīgiem konfekšu groziem - nevis kaut kādām končiņām, bet "Magonēm", "Vāverītēm", "Serenādēm" ūtētē, ūtētē. Un vēl atceros, kā visi reklāmu starplaikos gāja degunus pūderēt.
Par otro reizi. Šodien. Nu, sava asins jāatbalsta. :) Labi, ka šis bija ieraksts, ne tiešraide, jo nebija jābauda to reklāmas paužu priekšrocības, kad var paspēt zupu izvārīt. Žūrijas pārstāve mūs nodēvēja par skaļāko atbalstītāju pulku [lai gan skaitliski nebijām lielākais], bet bija jauki. Tālab salika trīsreiz pa deviņi.

Viss, beidzu muldēt!
Nekur es nebiju. :D