Katrai minūtei, kas izdomā atvilkties, līdzi nāk piedrāžamais mirklis. Tas mirklis vēl sadomās pārvērsties par ko ilgstošāku. Bet nu neko. Piektdienas gaidāmā pielaulāšanas ceremonija mani nebūt vairs nesajūsmina. Uzreiz pašai pret sevi nepatīkami.
[seko pāris minūšu nekā nerakstīšana, kuras laikā dziesmai līdzi situ knipjus. aatkarība]
Viss.Tomēr neteikšu neko. Ko uzrakstu, to steidzīgi, kamēr neesmu vēl paguvusi izlasīt, izdzēšu. Vienīgais, ko vēl lāgā māku, ir raukt pieri. Un degunu arī.
Gribētu iemācīties smaidīt. Teica, ka man piestāvot. Piestāvot vēl kaut kas, bet - jel! - aizmirsu, kas tieši.

Palūkojos rakstu arhīvos un, skat, pirms gada šajā dienā būs bijis pūkains sniedziņis labi lielos daudzumos, jo pat 25. trolejbuss savā galapunktā bija klusām piezadzies bez ņaudēšanas un brēkšanas.