Šodien skola izvērtās varen smieklīga. Šķiet, ka pat ekskuzī vīriņi smējās. Tāds grotesks balagāns, ne mācību vide. Nu ja, nav jau brīnums - mēnesi nav bijusi neviena mācību stunda. Jāāāā, te tev nu bija 12. klase un attieksme, ha! Vizbulītes centieni ar mums sarunāt pa labam matemātikas stundā, kā šķiet, neviesa gaidītos rezultātus. Man liekas, nekad nebiju viņu redzējusi tik niknu. Tas ir, viņa centās izskatīties nikna, lai gan nokaitināta viņa tomēr bija! Bet ne nu brīnums. Smējos un smējos. Fizika pilnīgā nejēgā, lai gan gluži labi sapratu, ko viņa tur stāsta. Un viņa teicās, ka varētu arī trešdien nebūt. Ētika, vēsture?? Kas tie vēl tādi, jidritvai? Muļķīgs tests par Nīderlandi, sakāpināti uztverta diskusija par to - ak, kādi mēs nabadziņi, jo, redz, skola nenodrošina to, kas paredzēts programmā! Protams, taisnība vien ir. Piekrītu. Āmen.
Aber šausmīgi smuks rīts bija. Sākās jau ar to, ka, pirmkārt, mazliet nokavēju pirmās stundas sākumu, bet nemaz nenāca prātā joņot uz skolu. Tālab lēni un bez liekiem uztraukumiem slīdēju uz lavīzes divi-ā un priecājos par daiļo rītu. Dīvaini, bet pat pēc suņiem apkārtne neoda. Pilnīgs miers pretstatā ar skolas muļķīgumu.
Un vēl ko varu teikt pavisam droši. Sākotnēji domāju, ka tā ir kārtējā parādība, ko man ir izdevies sev ieskaidrot, bet šobrīd varu teikt, ka visas sēras un skumjumus esmu aizsviedusi labi patālu. Vairs nepārdzīvoju. Jo vairāk: ar prieku atceros to jauko, kas ir bijis!!! Saprotams, kas bijis, tas bijis - vairs neko nevar atgriezt-, bet, man šķiet, nav nemaz arī tādas vajadzības. Lai paliek jaukās atmiņas par saulainajām dienām. Par visām stopēšanām nakts vidū no Jūrmalas, par "Zemenēm" Jēkabpilī [jel, kāda sakritība - atkal naktī un atkal vasarā!], par ēstgatavošanām garāžā laukos, jo, redz, mikseris bij` neeenormāli sens un skaļš, par..par..par tik daudz ko. Tomēr sasssodīti jauki un gaiši notikumi. Visus ne atcerēties, ne uzskaitīt. Jāā, pavisam noteikti biju laimīga! [ar šo nesaku, ka tāda neesmu arī šobrīd. par šo brīdi varēs mēģināt ko izteikt vēlāk] Esmu ļoti laimīga, ka man ir bijusi iespēja ko tādu izdzīvot.
Aber šausmīgi smuks rīts bija. Sākās jau ar to, ka, pirmkārt, mazliet nokavēju pirmās stundas sākumu, bet nemaz nenāca prātā joņot uz skolu. Tālab lēni un bez liekiem uztraukumiem slīdēju uz lavīzes divi-ā un priecājos par daiļo rītu. Dīvaini, bet pat pēc suņiem apkārtne neoda. Pilnīgs miers pretstatā ar skolas muļķīgumu.
Un vēl ko varu teikt pavisam droši. Sākotnēji domāju, ka tā ir kārtējā parādība, ko man ir izdevies sev ieskaidrot, bet šobrīd varu teikt, ka visas sēras un skumjumus esmu aizsviedusi labi patālu. Vairs nepārdzīvoju. Jo vairāk: ar prieku atceros to jauko, kas ir bijis!!! Saprotams, kas bijis, tas bijis - vairs neko nevar atgriezt-, bet, man šķiet, nav nemaz arī tādas vajadzības. Lai paliek jaukās atmiņas par saulainajām dienām. Par visām stopēšanām nakts vidū no Jūrmalas, par "Zemenēm" Jēkabpilī [jel, kāda sakritība - atkal naktī un atkal vasarā!], par ēstgatavošanām garāžā laukos, jo, redz, mikseris bij` neeenormāli sens un skaļš, par..par..par tik daudz ko. Tomēr sasssodīti jauki un gaiši notikumi. Visus ne atcerēties, ne uzskaitīt. Jāā, pavisam noteikti biju laimīga! [ar šo nesaku, ka tāda neesmu arī šobrīd. par šo brīdi varēs mēģināt ko izteikt vēlāk] Esmu ļoti laimīga, ka man ir bijusi iespēja ko tādu izdzīvot.
pacāns jūtas: adios un SMAIDU!!!!!!!!!!!!!!!
zumīka: Sigur Ros - Hoppipolla
8 koments | līv a koment