A6 šoseja tomēr ir kas sasodīti interesants, pat ja nevaru tur vairs iedomāt vietu, ainiņu, kuru neesmu redzējusi un kuru neatpazītu. Bet tik un tā! Tā forš, ka pirms Skrīveriem, kur šoseja pieiet pavisam pie Daugavas, otrpus mežos rietošā saule pazūd, bet, uzbraucot kalnā, tā atkal parādās. Pavisam tā pazuda Lielvārdē. Neiespējami neidomāties par Pēteri, viņa mājām un super-pārtijiem ar visām nakts eksporīcijām pa pilsētu. Ogrē laternu rindas, violetas un oranžas debesis, dūmaka. Pakausī mēness spīd. Pie Salaspils milzīgie elektrostabi violeto mākoņu fonā. Nu, un Rīga, protams.
Tā braucu un atcerējos par viena cilvēkbērna teikto par to, kā gan būtu lidot pret sauli, kad tā mūžīgi nenoriet.
Pirmīt māmms zvanīja un teica, ka puikas joņojot cauri visai Eiropai un rīta pusē būšot jau Līvānos. Nav slikti, ja ņem vērā, ka sešos no rIta pēc Latvijas laika viņiem tik bija prāmis pār Lamanšu.