Jēzus līgava

Shodien daudz. Luuk arii kaut kas par senlatvieshu ticiibu. Arii no Andas Fridrihsones:



Senlatviešu ticība.

Gandrīz visas senatnes tautas cēla svētnīcas saviem dieviem. Seniem ēģiptiešiem tās bija milzīgas, smagas akmeņu būves, kuras laika zobs nav spējis sagrauzt līdz mūsu dienām. Seniem grieķiem bija skaisti, balti dievnami, izgreznoti slaidām kolonnām un mākslinieku rokas cirstiem tēliem. Seniem latviešiem turpretim nebija dievnamu. Viņi bija dabas bērni, un viņu ticība – īsta dabas ticība. Krāšņas, zaļojošas ozolu birzes bija viņiem svētnīcu vietā. Vareno koku stāvi pacēlās kā stabi un kolonnas, pār kuriem šalca zaļš lapu jumts. Sevišķi cienītas šādas dieviem svētītas birzes tika no nelielās leišiem un latviešiem radniecīgās cilts – senprūšiem. Pie viņiem šādu svētozolu birzi sauca par Romnovu jeb Rāmavu.


Senlatviešu dievības.

Senlatviešu augstākā dievība bija Dievs jeb Debestēvs. Viņš pārzināja debess parādības un rūpējās arī par zemes lietām. Kā zemes valdnieks Debestēvs pieņēma tīri cilvēcīgu veidu, tas ne vien līdzinājās cilvēkiem, bet arī darīja viņu darbus. Dievs jeb Debestēvs bija cilvēkiem ļoti tuvs un žēlīgs, palīdzēdams viņiem gan ar darbu, gan padomu.
Kopā ar Debestēvs senlatvieši dažreiz daudzināja arī Zemesmāti. Sākumā viņas pārzināšanā būs bijuši zems auglības spēki un arī citas zems lietas. Vēlāk valdīšana par zemi ir pārgājusi Dieva ziņā. Senlatvieši uzskatīja Zemesmāti vairs tikai par apakšzemes jeb “viņas saules” valdnieci, kas uzņem mirušo cilvēku «augumiņus» sava glabāšana. Zemesmāte maz vairs atšķīrās no veļu valdnieces — Veļu mātes.
Par dievišķīgu būtni senlatvieši apzīmēja arī Sauli. Viņi piedēvēja tai dažādas cilvēcīgas īpašības un lika darīt dažādus sieviešu darbus. Sauli pieminēja sevišķi kā bāriņu un grūtdieņu žēlotāju un aizsargātāju. Dažreiz tautas dziesmās tiek apdziedāta Saule un Mēness it kā sievas un vīra attiecībās; tomēr abas. dievības dzīvoja nesaticīgi. Salīdzinot ar Sauli, Mēness tautas, tradīcijās daudz mazāk ievērots. Dažreiz Mēness naktī iet palīgā karavīriem, kāpēc viņu var uzskatīt par senlatviešu kara dievu..
Populārs senlatviešu dievs ir bijis Pērkons. Pretēji lēnīgam un gādīgam Dievam viņš tautas dziesmās attēlots brašs un kareivīgs. Vecs Pērkona uzdevums bijis ļauno garu vajāšana. Tā kā ar Pērkonu dabā saistās vairākas parādības, tad tautas dziesmās daudzina Pērkona dēlus, kas-sper, rūc un zibeņo. Pērkona dēliem daudzina arī māsas, visbiežāk vienu māsu, kas pin sietus un sijā lietu. Reizēm Pērkons apzīmēts arī par debess kalēju, kas kaļ debesīs, un ogles birst Daugavā.
Īpašas dievības, pēc senlatviešu domām, pārzināja dažādus dabas spēkus, kā arī cilvēku darbus un dzīvi. Gaisa kustības un vispārīgi laiku pārzināja Vēja māte. Meži un to iemītnieki atradās Meža mātes pārziņā, kas palīdzēja medniekiem, koku cirtējiem un ari ganiem. Par zvejniekiem gādāja Ūdens māte un Jūras māte, par ceļavīriem — Ceļa māte, bet gulētājus, sargāja Miega māte. Kā zemkopju tauta, senlatvieši ticēja īpašam spēkam, kas veicina lauku auglību un piešķir cilvēkam dažādu svētību. Šo auglības spēku viņi parasti saistīja ar divžuburainu vārpu (jumi). Vēlāk viņi iedomājās jau īpašu dievu — Jumi, kas audzināja lielas vārpas. Lai nodrošinātu druvu auglību un māju svētību, senlatvieši mēdza Jumi «saņemt», pļaujot pēdējo labības kūlīti, ko tad pārnesa mājās un uzglabāja goda vietā. Par zirgiem rūpējās pats Dievs un ari Ūsiņš. Tāpat bija savas dievības, kas gādāja par aitām, kazām, cūkām un bitēm.
Ļoti populāra bija senlatviešu likteņa dievība Laima. (Vēlāk tautas dziesmās viņas vietā daudzina arī no kristīgās ticības aizgūto Māru.) Laima liek jeb lemj cilvēka mūžu, gada par viņa darbu labu izdošanos, žēlo cilvēkus, brīdina viņus no pārsteidzīgiem soļiem utt. Viņa ņem savā apsardzībā sevišķi sievietes.
Senlatvieši ticēja, ka, cilvēkam mirstot, viņa dvēsele neiet bojā, bet, kļūdama par veli, nonāk «viņā saulē» jeb «veļu valstī». Tur viņu valdniece ir Veļu māte. Dzīve «viņā saulē» ir līdzīga zemes dzīvei, un veļi tur turpina zemes dzīves darbus. Viņi piemēram, sēj, ecē, pļauj, gana govis, kurina pirti utt. Kaut ;gan «viņas saules» dzīve līdzinoties zemes dzīvei, tomēr dzīvošana tur esot «nemīlīga», jo neesot tur puķu, nedzirdot arī putnu dziesmu utt. Ļoti bieži veļi apmeklējot arī zemes virsu, kur uzturoties sevišķi savas agrākās dzīves vietas tuvumā un sagaidot, lai dzīvie viņus laipni uzņem un pamielo.

Reliģiskais kults.

Pie saviem dieviem senlatvieši griezās ar lūgšanām, kurās izteica tiem pateicību vai arī izlūdzās viņu palīdzību un svētību. Dievu labvēlības iegūšanai senlatvieši nesa tiem dažādus ziedus, kā ari godināja un cildināja viņus. Saviem dieviem (kaut arī ne visiem) senlatvieši ziedoja gan no lauku augļiem, gan ari putnus un dzīvniekus. Dažreiz viņi ziedoja ari citas lietas, kā: vainagus, lentas, audumus, dzintara gabaliņus utt.
Tā kā lūgšanas un ziedošanas bija ļoti vienkāršas, tad senlatvieši vēl nesajuta vajadzības pēc īpašiem priesteriem jeb garīdzniekiem, kas dzīvotu tikai no sava amata. Parasti katras sētas saimnieks ziedoja un lūdza savā, kā ari savas saimes vārdā. Tomēr arī senlatviešiem bija dažas personas, kurām, pēc viņu domām, esot īpašas zināšanas un pārdabiskas spējas un kas varot būt par starpniekiem starp cilvēkiem un dieviem. Tādas personas, piemēram, bija burtnieki, zīlnieki un pareģi, kas uz dažādu zīmju pamata centās izzināt dievu prātu un vēstīja nākamas lietas. Vārdotāji, pūšļotāji un laitītāji (masētāji) cīnījās pret ļauniem gariem, kas nesa ļaudīm visādas sērgas un slimības. Par ^cilvēkiem ar pārdabiskām spējām turēja arī burvjus, raganas un spīganas.
Ziedošana un dievu pielūgšana notika īpašās svētbirzīs un svētos kalnos vai arī pie kāda zināma koka (ozola vai liepas), avota un akmens (vai arī akmeņu kaudzes). Daži pētnieki domā, ka senlatviešiem esot bijušas arī kādas svētnīcas. Tāpat viņiem esot bijuši daži, kaut gan ļoti vienkārši dievu tēli. Uz to norādot dažas vēlāko laiku ziņas par to, ka Latvijā atrasti daži akmens tēli, kas turēti par pagānu dieviem un tāpēc iznīcināti. Daži tēli varot būt bijuši no koka un māla, un tāpēc tie vēlāk paši gājuši bojā.


Senlatviešu godības un svētki.

Pie dieviem un gariem senlatvieši griezās dažādos dzīves gadījumos, piem., ejot kara gaitās, uzsākot sēju, laižot pavasari govis pirmo reizi ganībās, jājot zirgus pieguļā utt. Reliģiskās darbības izdarīja vai nu saimnieks viens pats, vai arī kopā ar saviem saimes ļaudīm. Bet bija gadījumi, kad sapulcējās kopā visi dzimtas (t. i., radniecīgo ģimeņu) locekļi. Tas notika tā saucamās godības, ko sarīkoja sakarā ar izcilākiem notikumiem cilvēka mūža gaitā. Tādi notikumi bija — dzimšana, precēšanās un miršana. Senlatviešu kristībās, kāzās un bērēs izdarīja dažādas darbības (ceremonijas). Dažu šādu darbību pamata bija zināmi ticības uzskati, visvairāk — cenšanās apkarot ļaunos garus un nodrošināt cilvēku dzīvē svētību. Tā, piemēram, kāzās vairākas meitas apģērbās līdzīgās drēbēs, lai piemānītu ļaunos garus, kas vajājot līgavu. Bērēs, vedot mirušo uz kapiem, braucējiem aiz muguras izlējuši spaini ūdens, lai aizdzītu projām ļaunos garus.
Sakarā ar gadskārtējām pārmaiņām dabā un darba gaitā senlatvieši svinēja gadā vairākus svētkus. Šais svētkos viņi izdarīja dažādas darbības ļauno garu atgaiņāšanai un dievu svētības iegūšanai ziedoja viņiem, cildināja tos dziesmās, dejoja, rotaļājās un mielojās. Ziemā, kad dienas sāka palikt garākas, senlatvieši svinēja Ziemassvētkus jeb ziemas saulgriežus. Šais svētkos ēda īpašus ēdienus (cūkas galvu ar pupām un zirņiem), gāja ķekatās no vienas sētas uz otru, dejodami jautras dejas un vilkdami līdzi bluķi, ko vēlāk sadedzināja, utt. Pavasari senlatvieši svinēja dabas atmodas svētkus jeb Lieldienas. Arī šie svētki bija saistīti ar zināmām paražām. Vasaras sākumā senlatvieši svinēja savus priecīgākos un jaukākos vasaras svētkus, vēlākos Jāņus jeb Jāņu dienu. Tie bija lielie dzīvības un auglības prieka svētki. Arī šo svētku galvenais uzdevums bija cīņa pret ļauniem gariem, kas varētu auglībai kaitēt; un auglības svētības kāpināšana. Šim nolūkam dziedāja, dedzināja uguni, meta lopu kūts priekšā ērkšķus un dadžus utt. Paši cilvēki pušķojās puķu vainagiem, dziedāja, mielojās un dejoja. Rudenī, nobeiguši rudzu un vasarāja pļauju, senlatvieši svinēja Appļāvības, kurās cildināja druvu auglības dievu Jumi. Drīz pēc tam iesākās klusākie un nopietnākie senlatviešu svētki — Dievaines. Šie svētki (saukti arī par «veļu laiku») turpinājās veselu mēnesi. Senlatvieši ticēja, ka šai laikā viņus apciemo mirušo gari jeb veļi. Nākdami no aukstās un nemīlīgās «veļu valsts», viņi sagaidot, lai dzīvie tos laipni uzņem un pamielo. Ja viņi to nedarot, tad, pēc senlatviešu domām, veļi tādiem atriebjoties, un nākamā gadā viņiem sagaidāma neraža vai cita kāda liksta. Tāpēc veļu laikā sētas saimnieks sarīkoja «viņas saules» ciemiņiem rijās vai pirtīs mielasta galdus, aicinot pie tiem veļus mieloties. Kad paši saimes ļaudis ēda, viņi meta pa gabalam gaļas vai plāceņa zem galda veļiem. Visi saimes ļaudis vakarā klusu strādāja savu darbu un laikā devās pie miera, lai netraucētu veļus mielastā.