Jēzus līgava

Par vārdiem zinu. Sāku filtrēt tos jau pamatskolā, kaut kā sajutu, ka labāk ir pateikt vienu apdomātu vārdu, vai reizēm pat nepateikt, bet likt/ļaut otram sajust to, ko reizēm pat nevar pateikt.

Viss būtiskais balstās uz notikumiem, kas var būt gan doma, gan vārds, gan arī žests. Kaut kāda rīcība jau ir sekundāra, jo viss izšķiras pirms tam, kad tiek pieņemts apzināts lēmums par tālāko rīcību. Meli nav iespējami, ja vien kāds nemāna sevi, iestāstot sev to, ka redz to kā nav, vai neredz acīmredzamo, vien tādēļ, lai būtu ērtāk vai tādēļ, ka tā liekas ticamāk.

Cilvēkiem patīk nejaušas sakritības, tās kaut kā īpaši iejūsmina. Patiesībā tādu ir daudz mazāk, nekā cilvēkiem gribētos saskatīt, un cilvēki nereti viļas, kad to atskārš, bet vilšanās vēršas pret nesakritības faktu, nevis pieļauto kļūdu, pieņemot, ka sakritība pastāv. Manuprāt šajā sakritību patikšanā slēpjas kāda atslēga.

Viss pasaulē ir samērā amorfs un nesaistīts, izņemot nedaudzās sadursmes un izmaiņas, ko veido vienkārši tiešas mijiedarbības refleksi, vai arī apzināts, trenēts gribasspēks. Tas ļauj mīcīt un veidot pasauli ap sevi, un kādā brīdī gribasspēks kļūst tik stiprs, ka aicina par sevi uzņemties atbildību. Ticības kā augstākās gribasspēka pakāpes atslēga manuprāt slēpjas spējā īsu un koncentrētu gribas impulsu apvienot ar noticēšanu vēl neesošai lietai vai apstākļu kopumam (līdzīgi kā gribas noticēt nejaušām sakritībām). Noticēt tam, kas vēl neeksistē, bet kas nešaubāmi notiks, jo es ticu, un man ir morāls pamats gribēt, lai tā notiek.

Es nezinu, kā es to zinu. Laikam tāpēc, ka tas darbojas manī, un es spēju šo procesu redzēt vienlaikus it kā no malas.

Cilvēki nēsā sevī tik daudz atslēgu un rotaļājas ar tām, neizprotot to pielietojumu. Ir jauki, ka katram ir tiesības neko vairāk arī nedarīt, tas ir brīnišķīgi, ka neviens nav spiests darīt neko vairāk, bet aicinātos atslēgu patiesie glabātāji uzmanīgi aizvedīs līdz prasmei tās izmantot.