Jēzus līgava

Kādam latviešu tēvam bija trīs meitas. Viena ļoti gudra un skaista, pārējās - arī gudras un skaistas. Tēvs ļoti lepojās ar savām meitām, audzināja tās latviskā garā un loloja, cerēdams izdot pie vīra īstiem, staltiem (blondiem, zilacainiem) latvju tēva dēliem.

oh well...nebūtu tēvam tāda nacionālistiska pieeja dzīvei, gan jau viss būtu citādāk, bet nu re - Dievs mūs māca mīlēt nevis tiesāt. Pieņemt nevis noraidīt. Šajā ģimenē tomēr zināma iespēja Dievam izpausties vienmēr ir bijusi - tad nu Viņš to arī dara:

Kad jaunākā meita atveda uz mājām okupantu tautas pārstāvi, tēvs ilgi nevarēja saprast, kā tagad reaģēt un kas tagad būs. Pāris gadi pagāja un droši vien cerēja, ka meita nāks pie prāta,bet, kad septembrī atskanēja bildinājums, vienīgais, ko tēvs uz jaunā cilvēka sirsnīgo lūgumu pēc meitas rokas spēja pateikt bija gara nopūta un "varbūt piesēdīsim un parunāsim". Tam sekoja stundu gara smaga saruna par to, ka "jums būs grūti" un "vai esat kārtīgi apdomājuši" un ka "mani mazbērni runās latviski un citēs Raini". Nekas nav līdzējis - pavasarī okupantu ģimene no vistālākā Latvijas gala dosies uz Latvijas rietumkrastu vienoties par mieru un laulību starp tautām.

Viss labs, kas labi beidzas, vai ne? Bet tēvam ir arī vidējā meita. Mazliet atguvies no pirmā bildinājuma šoka, tēvs sagaida aizjūrā dzīvojošo meitu uz Ziemassvētkiem. Ģimene jauki sēž kopā, rotā eglīti, runājas par to, kā katram klājas. Pienāk vidējās māsas kārta. "Ko nu tur vairs slēpt", šī saka un pavēcina ar labo roku, kurā atmirdz zelta gredzens ar padsmit briljantiem, "esmu mazliet precējusies...ar savu šefu...to arābu. mošejā...un esmu stāvoklī...jā, viņš ir tavā vecumā, tēt...nē, vienu gadu vecāks...jā, viņam ir vēl divas sievas...". Tētiņš neko neteica. Skatījās vienā punktā. Nedēļu.
Pēc nedēļas teica, ka tomēr nav spējīgs un gatavs šo vīrieti satikt, bet jautāja, vai drīkstēs savam mazbērnam mācīt Raini.

Vecākā meita jau sen deklarējusi, ka viņas līgavainis ir Jēzus un uz mazbērniem īpašas cerības lai neliek...ja vien nenotiks kāds brīnums ar Svēto Garu. Un ar to vecāko jau vispār visas cerības visi radi atmetuši - visi brālēni, draudzenes un māsas jau precētas vai taisās būt, bet šī gaida kaut kādu sapņu princi un nevar atrast normālu vīrieti sev pie sāniem. Skatās multenes un sapņo par baltiem zirgiem.

Visas cerības uz mazo brālīti - varbūt atvedīs mājās latvju zelteni un dos vecākiem mazliet atelpas pēc traumatiskās 2012.gada nogales. Ne nu gluži pasaules gals ar tām meitām, bet tālu nav.

...story to be continued soon, jo tik vienkārši tas viss vēl nav beidzies ;)