Man šķiet, ka es drīz savu auto atdošu brālītim (tiklīdz viņam paliks 18). Es domāju, ka viņam visi tie izaicinājumi "skrieties" pirmajam no luksofora varētu likties kārdinošāki. Es laikam neko pārāk daudz nesaprotu no cipariņiem un markām - es mašīnas atšķiru tikai pēc krāsām, bet visi tie komentāri no dažāda vecuma vīriešiem par manu auto, visi tie, kas regulāri domā, ka es gribu viņus "noskriet", liek domāt, ka tēvs, kad teica, ka "šitas autiņš būs labs", bija vairāk domājis nevis par mani, bet par savu 18-gadīga puišeļa sapņa piepildījumu. Nu vai arī man jāizvelk dienasgaismā sen aizmirstās tās rakstura īpašības, kuru dēļ papiņš joprojām domā, ka man kaut kas tāds piestāv.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}