Sudobreņa saule leice...

Vakardienas ugunsrituāls mūsu ģimenē radījis dziļu vienaldzību pret šovakaru. Rezultējāmies kopīgi pie TV.
Tik daudz lietu un notikumu pēdējos pāris gados zaudējuši nozīmi, ka jāmeklē tiem aizvietotāji...vai arī jāiegūst jaunas sajūtas par vecajām tradīcijām. Lai vai kā - arvien retāk rodas nozīmīguma un svinīguma sajūta tik ierastajās reizēs - svētkos, dzimšanas dienās, ballēs, piektdienas vakaros un citās annuālās vai dienišķās parādībās. Varu sēdēt Līgo naktī vai Vecgada vakarā pie televizora, vienaldzīga olu krāsošana Lieldienās un dzimšanas dienas torte. Man šķiet - pat personīgās kāzas es droši vien rīkotu vien tādēļ, lai visiem citiem būtu tusiņš.
Vienas lietas savu nozīmi zaudē, citas - iegūst. Prieku par konkrētiem notikumiem un svētkiem iemainījis prieks par ikdienu. Pucēšanos uz balli nomainījusi man-patīk-kā-es-izskatos sajūta ikdienā. Buču dzimšanas dienā nomainījusi cilvēku apmīļošana katrā tikšanās reizē.

...vēl kaut kāda saite tur pie zemes. Viss, kas man bijis svarīgs 22 mūža gadus, šķiet tik tāla pagātne, kuras zaudēšanu pat nespēju apraudāt...tikai viena saite ar to visu savieno, un tā viena saite reizēm izsauc emocijas, ilgas un atmiņas, ar kurām neesmu droša, ko šobrīd iesākt. Šī pasaule zudīs un viss, kas tai piederējis, līdz ar to. Būs kaut kas labāks, tikai nezinu vēl, kas...