Vakar satiku vienu apklusušu cibiņu, cilvēku, ar kuru tikšanās vidējais biežums ir reize 9 mēnešos. Dzeram Ļeņingradā alu, runājam par dažādām augsti garīgām personām, skatamies notepadā kaut kādus randomus video, kad pēkšņi (pēc trešā alus) pie mūsu galdiņa pienāk Kirils (un sāk palīdzēt procesoram apstrādāt datus? NĒ TAČU!) un apsēžas. Izrādās - mans sarunas biedrs esot viņa paziņa, so YEAH - JŪ KEN TAČ MĪ! Es tagad pazīstu KIRILU! (rock) Un - pilnīgi nopietni - viņš stāstīja par savu jaunāko uzprogrammēto feechu :D
Aa, un tad, kad mēs jau devāmies prom, pienāca bārmenis un teica, ka tā nav labi darīt...un atnesa man jēgermaisteru ceļakājai. :D