Nevaru apstāties, ja dzīve mani rauj uz priekšu. Tā nu es kliboju ātrāk nekā dažs labs staigā. Iekliboju pie pazīstamas fizioterapeites - studentes, pierunāja mani aizdoties uz traumpunktu, jo neesot normāli nedēļu klibot, ja ar katru dienu situācija pasliktinās. Lauzts nekas neesot, bet mēģināt nestaigāt vajagot gan. Eeeh. īstais brīdis atcerēties par nepieciešamību pēc auto.
Un labums no nespējas paiet ir acīmredzams - esmu spiesta atkal palūkoties uz skaistajām Rīgas fasādēm, jo lēnajā mājupceļā tam atliek laika. Atradu brīdi arī piezvanīt vēl kādam, kurš varētu palīdzēt nopirkt auto, un paspēju beidzot būt ar sevi un pārdomāt dzīvi, jo mājupceļš tagad ir divreiz garāks nekā ierasts.
Ai, kā es mīlu šo dzīvi! :D