Pēdējā nedēļā katra nodzīvotā diena bijusi gada vērta.

Viņi bija ļoti gaidījuši vakardienas sarunu. Pirmo reizi mūžā nejutu pretreakciju kā pirmo, nejutu, ka viņi principiāli censtos aizstāvēt savu viedokli. Pirmo reizi es jutu - viņi grib dzirdēt to, ko saku, nevis apstrīdēt. Ja iepriekš vienmēr pirmā reakcija bija ietiepība, neieklausīšanās un lepnums, tikai pēc tam sekojušas pārdomas par teikto, tad šoreiz šo barjeru nebija.
Man ir sajūta, ka no oponentiem, no vecākiem viņi ir kļuvuši par partneriem. Mēs sākam kļūt par komandu, kurā primāri nebūs vecāku-bērnu lomas, kurā primāri būs kopīga, apzināta darbība uz mērķi. Man šķiet, viņi ir tikuši pāri robežai, kurā beidzas neapzināta "plūsti pa straumi" darbība. No zobratiem, kas griežas Pasaules sistēmā līdzi citiem, kļuvuši par zobratiem, kas apzināti var mainīt tempu un pat virzienu, tādējādi ietekmējot sistēmu kopumā.

Noticot, ka Tu vari mainīt, Tu jau esi sācis to darīt.