MANĀ DZĪVOKLĪ DZĪVO PLIKPAURIS!!!

(un tā neesmu es un tas nav kaķis)

Neko praktiski jēdzīgu nedaru jau nedēļu darbā. Iemesli dažādi, bet galvenais - motivācijas un skaidra darbības plāna trūkums. Nuja - kauliņi mesti, tagad gaidu rezultātu + arī vienkārši prāta mocīšanas periods iestājies - nespēju koncentrēties darbam, nespēju mobilizēties. Šobrīd ir tāda sajūta, it kā es būtu pilnīgi aizmigusi - neko nedaru, nekas nenotiek. Uz jautājumiem atbildu ar "aha/wow/ja?/forši", nedzirdot neko, kas jautāts. Es neesmu šeit. Esmu savā galvā.

Man vēl līdz galam jāapstrādā 100% personīgās brīvības fakts, grūti, grūti atbrīvoties no sajūtas, ka esmu piesieta, jo faktiski - neesmu nemaz un nekur. Tagad vairs pat ne šajā darbā. Es atdevu visas saites. Varētu izdomāt, ko gribu, bet šim procesam mazliet traucē daži citi emocionālie procesi. Man šķiet, ka es paņemšu brīvdienu. Jā. Man šķiet, ka man vajag šopingu! Ja svētdien es atsvaidzināju "kas es esmu" apziņu, tad tagad vajag notīrīt "ko es gribu" stikliņu.

Es taču esmu pilnīgi brīva. No jebkā! Laiks izkopt šo sajūtu, atziņu, faktu!

A traukiem el vē vispār filtrē, kādas reklāmas ievieto portālā, kur lielākā daļa jūzeru ir mazi bērni un pusaudži ar nenobriedušu domāšanu un pašvērtības apziņu?
( ... tālāk ... )

Pamatojoties uz iepriekš aprakstīto mannavmotivācijasstrādāt situāciju, beidzot pieprasīju, lai jaroslavjs beidz lielīties ar saviem kulinārijas brīnumiem un aicina mani pusdienās, tādējādi iegūstot dažas jaukas off topic stundas un padarot savu dzīvi vēl interesantāku, neikdienišķiem notikumiem bagātāku.

Atnākot atpakaļ, kolēģe jautā:"Laiciņš šodien foršs, ja?"
Es biju lakoniska, sakot:"Jā." LOL