17. Aprīlis 2009

10:23

Es pēdējā laikā biju mazliet pazaudējusi emocionālo konekciju ar Augšu un pārāk sākusi pakļauties prāta diktatūrai. Vakardiena savā šizīgumā pārspēja visus pēdējā laika notikumus. Garākas un mokošākas 4 stundas nebiju pieredzējusi jau gadiem, sākumā prātoju - kur es kļūdījos un ko es izdarīju nepareizi. Jūtoties pilnīgi ne savā ādā, kā izmesta pa devītā stāva logu, gāju uz darbu un pusceļā sapratu, ka tas viss bija nevis kļūdu sekas, bet tikai visspēcīgākais veids, kā man palīdzēt nostiprināt ticību sev un savai intuīcijai. Es taču zināju, ka tā būs no paša, paša sākuma, bet ļāvos prāta ietekmei, kas veda mani rinķī un apkārt īstajam punktam. Pat vēl vairāk, es taču tieši gribēju, lai viss tā notiek, bet nezināju, kā var tikt cauri "sveikā". Dievs kārtējo reizi apliecināja savu pastāvīgo klātbūtni, savu pastāvīgo vēlmi dot man labāko - tiklīdz es sapratu, ka esmu strupceļā un taisos darīt to, ko negribu, pēc mana lūguma Viņš momentā pavērsa situāciju tādā virzienā, kas man pašai pat prātā nebūtu ienācis, un atrisināja visu labāk, kā es būtu iedomājusies.
Visa šī emocionālā manis mētāšana dažādās galējībās ir tikai un vienīgi intensīvā terapija, manis sagatavošana tam, kas man jādara, manas apziņas un sirds skaidrības tīrīšana. Mazliet sāpīgi reizēm, bet nav laika to darīt lēnāk. Bez 100% intensitātes es nedarbojos, man kļūst garlaicīgi un faktiski jau nav vērts šķiest laiku lēnākiem procesiem.

khhh...pēc nelielas apdomāšanās un apspriešanās tiek pieņemta deklarācija par kāpšanu uz tā paša grābekļa vēlreiz. LOL. DIE-VI-NU savu dzīvi! :D

wiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiii