Un kā lai es jums saku "lai akmeni met pirmais tas, kurš negrēko", ja jūs, stingri pārliecinādami būdami, ka negrēkojat, mani vienkārši nomētātu ar akmeņiem?!!!
Kā lai es atzīstos, ka man ir skabarga, ja jūs, savu baļķu aizēnoti, mestos mani izsmiet par manu skabargu?
Kā lai es pastāstu, ka neesmu pilnīga, ja jūs, būdami droši par savu pilnīgumu, izstumtu mani no savas sabiedrības?

Es mēdzu kļūdīties, bet man nav neviena, kam es varētu par to pastāstīt. Vēl nekad neviens nav nostājies nevis man aiz muguras, bet man priekšā, lai pasargātu. Vēl nekad mūžā neviens nav bijis manā pusē tā, lai es to justu, lai es zinātu - viņš tur arī paliks. Līdz galam un vienmēr.

Kopš dzimšanas esmu mācīta nebūt es pati, nejusties vērtīga tikai par to vien, ka esmu. Kļūdīšanās ir negods, tādēļ kļūdu atzīšana automātiski liktu justies sliktai. Patiesums ir noniecināts līdz izsmiekla līmenim. Godīgums - uzskatīts par naivumu un muļķību. Ir izstradājusies nepieciešamība pierādīt savu taisnību un savus talantus, kaut arī man nemaz nepatīk justies labākai par citiem. Jāpierāda tādēļ, ka vērtība netiek piešķirta pati par sevi. Jāpierāda tādēļ, lai izdzīvotu, lai nenomētātu ar akmeņiem, lai neizstumtu, lai neizsmietu.

KĀ CILVĒKI VAR NODZĪVOT MŪŽUS, MELODAMI!?

Melodami sev un ikvienam, melodami par gandrīz katru savas dzīves soli! Nevis cenšoties kopīgi priecāties par dzīvi, radot kaut ko skaistu, liekot savu roku klāt LIELAJAM Pasaules Skaistumam, bet gan nemitīgi graujot to, ko kāds cenšas radīt. Graujot, jo pašiem nav drosmes nolikt masku un priecāties. Šķietami vieglāk ir graut.

Es esmu nogurusi no maskām. Esmu nogurusi no savtīguma, meliem, intrigām un mākslīgām darbībām! Esmu nogurusi no graušanas! Es gribu nolikt masku, tā manī izraisa riebumu, es nespēju cienīt sevi par to, ka to nēsāju. Pat tad, ja tās noņemšana nozīmē nošaušanu, dzīve melos ir nevērtīgāka par dzīvi vienatnē. Es ļoti ceru, ka kāds, kuram arī būs bijusi drosme noņemt masku, mani atradīs. Es zinu, ka tā būs!

Uz redzēšanos!

Kā atpazīt patiesu palīdzību?
Pēc tā, ka palīdzāmajam objektam tik tiešām paliek labāk nevis rodas pretreakcija vai paliek sliktāk!

-You just get, what you expected.

-YES, I KNOW! No one ever told me that I could expect anything else. I never knew that anything else exists! I could not expect for anything else to happen!

M'aidez!

"Tev tiešām šķiet, ka tev ir spējas? Spējas runāt, rakstīt, lasīt domas? Nolasi manējās, kaut uz solīti priekšā, padod man padzerties, kad man slāpst un tad es ticēšu tam, ko tu saki."

Tu nekad nesagaidīsi, ka kāds tev pasniegs ūdeni, ja nevēlēsies to saņemt. Dievu neizaicina un nepierāda. Tur jau ir tas suns aprakts, ka Dievu vispirms jāpieņem par esošu, TIKAI tad var sākt Viņu sadzirdēt. Nevar sadzirdēt to, kurā neklausās. Dievs nebļaustās. Viss ir tavās rokās - Dievs vienkārši gaida, līdz TU PATS izvēlēsies sākt ar Viņu sarunāties.

Dievs nepārtraukti audzē zāli izkaltušā zemē, bet cilvēki mīcās un paniski bļaustās "nav zāles, nav zāles!", iecentrējušies uz zāles meklēšanu. Pēc tam sāk vainot lietus neesamību, viens otru un sliekas. Ja cilvēki apstātos un sāktu vērot, tie pamanītu, ka zāle aug nepārtraukti. Ja tie ļautu zālei ieaugties, nevis nomīcītu knapi uzdīgušos asnus, tie varētu drīz vien baudīt zaļu, smaržojošu mauriņu.

Dievs ir, bija un būs. Vai mēs baudam kopdzīvi ar viņu vai mīcāmies pa sakaltušu zemi - tā ir tikai mūsu izvēle.

Un nobeidzot šodienas spamu un atziņu brāzmu, jāatzīst vēl kas būtisks - sievietes nepirž.