Un es neatceros. Nemaz neatceros, ko es domāju laikā, pirms devos prom no šejienes uz veselu gadu 16 gadu vecumā, nezinot, kas mani gaida. Man ir slikta atmiņa, bet, cik spēju sevi atcerēties, man nebija nekādu emociju. Pēdējā skolas dienā pateicu skolotājai un klases biedriem, ka nākamgad skolā nebūšu...vai arī nepateicu. Ir tikai viena lieta, ko atceros un joprojām izbaudu ikreiz, lidojot kaut kur.

Tas īsais brīdis, kad lidmašīna ieskrienas. Tas bija pirmais un vienīgais, kad mani pārņēma emocijas - arvien pieaugošā tempā, ļoti ātrā tempā es tieku rauta prom no Mājām. Tai mirklī uz dažām sekundēm pārņēma ilgu/skumju sajūta. Pēc tam - nekas. Un joprojām. Katru reizi, kad lidoju. Man patīk tas mirklis, kad nav izvēles, ir tikai ātrums. Arvien lielāks, lielāks, lielāks. Un tad - viss. Ir notikusi pāreja uz citu pasauli.

Un vispār man ļoti patīk lidostas. Tā ir vieta starp pasaulēm. Pārejas punkts, kur nav ne vienas, ne citas valsts likumu. Ārpus zonas, ārpus Pasaules punkts. Man patīk tur sēdēt un malkot kafiju, vērot garām plūstošās cilvēku straumes. TUR valda brīvība. Ikreiz, tur esot, es sajūtu tādu īpašu pacēlumu - tūlīt, tūlīt viss notiks! Dzīve - tā ir likusi manā priekšā atkal jaunu piedzīvojumu!

AIZIET!!!