IR!

Es visu dienu darīju tikai TO - konektējos! Ar SEVI! Un ar Viņu!

Un tagad es kā traukus metu pret sienu visu, kas mani piesien. VISU! Jā, es esmu mazliet uzvilkusies, bet tā ir daļa no manis - intensitāte. Es metu pret sienu un sašķaidu sīkās drumslās visu, kas man traucē būt brīvai! Tas taču ir tikai manās rokās - ļaut tam sevi nomocīt vai neļaut. Un šodien es - kā vakar nosolījos - atguvu sevi. Es atkal esmu pilna ar enerģiju, brīva un laimīga. Drīz iestāsies mans pavasaris. DRĪZ! Šobrīd tā ir vairāk histēriska trauku plēšana, bet no tās neviens necietīs. Arī ne es. Es pabeigšu visu, ko esmu iesākusi. Visu, kas bijis vajadzīgs iepriekšējai dzīvei, bet kas tomēr jānobeidz. Es gribu mūžīgo vasaru! Man apnicis plēst traukus. Jau pusgadu nav bijis miera!

DINKŠ!!!

ATBRĪVO MANI!!!!!

SMASH!!!

Un es ielēkšu tajā aukstajā ūdenī, nopeldēšu kilometru - divus - piecus - cik vajadzēs - līdz būšu pilnībā atdevusi visu to enerģiju, kas mani rauj gabalos. Visas tās emocijas, nastas un atbildības! Atbrīvošos un ļaušu straumei nest mani. Izkāpšu krastā, pasmaidīšu un teikšu: "Kaudze ar traukiem? hahaha! Jā, bija tāds sīkums. Jā, mazliet uzsita emociju, bet - c'mon, kam negadās? Es tādus ar skatienu vien tagad sadauzu".

Atdošu šos galus un tad domāšu, kādu dzīvi labāk gribu - ar vai bez tik lielas intensitātes. Abējādi. Es jau tagad zinu - daļa no manis vienmēr vēlēsies absolūto mieru, bet daļai būs vajadzīgs šīs kūsājošās enerģijas lādiņš. Lādiņš, kas ļauj uzskriet kalnā kailām kājām, nemanot pušumus, apstāties kalna galā, ieelpot saullēktu un...drīz skriet tālāk. Tālāk, jo ir vēl tik daudz skaistu lietu, kuras neesmu izbaudījusi. Tik daudz skaistu vietu, kurās neesmu bijusi.
Labi, ka es protu lidot, citādāk es nepaspētu to visu vienas dzīves laikā izdarīt!

Es mīlu šo dzīvi! Visu, ko tā dod! Un es arī ņemu to visu. Un daru, ko gribu! Ja man gribēsies - varēšu pamēģināt strādāt par kasieri RImčikā. Ja gribēsies - varu arī kļūt par Azerbaidžānas valsts vadītāju. Ja gribēsies - par mūku Tibetā. Šobrīd es gribu negulēt šo nakti. Pēc stundas es varbūt domāšu citādāk, bet pagaidām - esi sveicināts diplomdarbs! :D

Mīlestība esot akla, ja? Iemīlējies cilvēks savu mīļoto skata caur rozā brillēm, ja?

A bet es esmu konstanti iemīlējusies.

Dzīvē. Dievā. Cilvēkos. Vai Jūs visi neesat skaisti patiesībā? Vai dzīve nav brīnišķīga patiesībā? Vai Dieva nav patiesībā?

In vino veritas. Āmen. Jau otrā glāze. Rīt pārlasīšu to, ko tagad rakstu diplomdarbā. lol

Diplomdarba vietā iesniegšu savu Cibu.

A-HA!

Ziniet, kā man nekad nav bijis? Tādas īstas, fiziski izpaustas vecāku mīlestības. Skaidrs, ka viņi mani mīl, es viņus arī, bet tāda lieta kā apskāvieni manā ģimenē ir retums. Es esmu audzināta stipra un lepna. Par karotāju. Par uzvarētāju. Bez žēlastības, ar teroru. Svarīgs ir bijis rezultāts nevis process. Un jo augstāki rezultāti, jo labāk. Zemāk par labāko nav akceptējami. Zelta būris. Zelta. Bet tomēr - būris.

Man ir veicies - esmu tikus vaļā no rāmjiem. Man ir vēl vairāk veicies - mani vecāki ir bijuši gana spējīgi lauzt daļu savu rāmju, redzot, ka es esmu ārpus viņu kontroles. Tagad pienācis laiks lauzt viņu rāmjus attiecībā uz sevi. Es iemācīšu viņiem mīlēt!

Pirmo reizi mūžā es ielikšu galvu mātei klēpī un ļaušu viņai sevi mīlēt! Viņa jau SEN! ir to pelnījusi! Un tad es ķeršos klāt grūtākajam - savam tēvam, no kura esmu mantojusi visas lauztās īpašības - lepnumu, iedomību, paštaisnumu un vēl šo to. Es ļaušu viņam sākt sevi mīlēt. Sevi un mani. Viņš jau SEN! to ir pelnījis!

Es aizmigšu savu vecāku apskāvienos. Mēs visi to jau SEN! esam pelnījuši!

Opus Pro - jau otro dienu uztur manī vajadzīgo enerģiju.

JESSSSS!

http://www.youtube.com/watch?v=ldB890wIebU