Nekad mūžā neesmu lūgusi palīdzību (nu tādi sīkumi kā "padod sālstrauciņu" pie galda neskaitās), ja arī esmu, tad esmu apzinājusies, ka tikšu tāpat galā arī viena. Tagad es to daru. Nekad tā vēl nebija bijis. Es esmu pavisam pazaudējusi sevi nedēļas laikā. Vakar naktī likās, ka sajukšu prātā no domām, kas galvā, gandrīz nosmaku, jo ķermenis pārstāja elpot tiklīdz sāku iemigt. Vairākas stundas nevarēju iemigt. Šorīt no rīta nāca apskaidrība par to, ko esmu ar sevi šonedēļ ļāvusi izdarīt, es esmu sagrauta, pazaudējusi sevi un jūtos kā cietumā, no kura neredzu izeju. Es jūtos kā pazemē. Pēdējos gadus pavadīju virs zemes, lidinādamās un baudīdama skaistu cilvēku klātbūtni. Tagad es esmu aprakta dzīva, vairs nejūtos piederīga virszemei, varu tajā paviesoties, bet nejūtos piederīga. Es nejūtos Jums līdzīga, nejūtos kā viena no Jums vairāk! Es nesaprotu, kā tas var būt, kā tas var notikt. Es vairs pat nejūtos tā vērta, lai būtu starp Jums, šķiet, es ļautu sev mirt, lai nebūtu jādzīvo zem zemes. Zemes svars spiež mani uz leju, komunikācija ar virszemi notiek it kā caur telefonu. Varbūt...VARBŪT bez Jums es tiktu ārā, bet es vairs negribu cīnīties viena. Es lūdzu palīdzību. Mīliet mani! Atgādiniet man par to, ka Jūs esiet, jo te, lejā, to ātri aizmirst. Te paspēju aizmirst, ka es neesmu no šejienes. Es esmu no augšas! Mani pārsteidz, cik ļoti šejienes apstākļi spēja mani sagraut. Es savākšos. Es atcerēšos, kas esmu, bet man vajag atbalstu. Pirmo reizi mūžā es lūdzu atbalstu.