Tu brauc tā forši uz deviņdesmit pa parastu Latvijas šoseju, reizēm Tu apdzen kādu, bet vispār turies straumē mierīgi un ērti, skaties apkārt, baudi dzīvi, priecīgi māj tiem, kas stāv ceļmalā, apcerīgi domā par galamērķi un starppieturām...bla,bla,bla, putniņi čivina, saulīte spīd, sola jauku un skaistu vasaru mūža garumā, galamērķis vēl tālu un stipri nenoteikts, nav arī tā īsti zināms, kā tur nokļūt, bet gan jau būs kāda ceļa zīme tā tuvumā... Un ja Tev pēkšņi pienāk Dzīve un saka "klau, man Tev ir piedāvājums - ņem Ferrari, re, karte uz mērķi, brauc!", Tu taču nevari nebraukt, jo tomēr gribi nokļūt mērķī, nenokļūšana vispār nav opcija...domāt nav laika, nekas cits neatliek, kā vien ievilkt elpu un...braukt. Ieraugot Ferrari, actiņas arī iemirdzas - tik skaists un elegants auto...un pabraukt ar tādu varētu tīri ātri...un pēķšņi Tu esi uz ātrgaitas internacionālas šosejas, apkārt fūres, citi steidzīgi braucēji traucas garām, reizēm uzpīpinot Tev par tūļāšanos, Tu drudžaini turi tempu, centies neizraisīt avāriju, krampjaini ieķeries stūrē un ar zināmu panikas devu prātā saproti, ka pēķšņi ātrums jau sen vairs nav deviņdesmit, tas tuvojas simtčetrdesmitajai atzīmei, kartē skatīties nav laika, jo jāuzmanās no pretim braucošajiem auto. Tu mani, ka šosejas malā cilvēki joprojām māj un cer, ka Tu pamāsi pretī, bet Tu paspēj vien knapi uzmest acu skatu, čivinošie putniņi reizēm atsitas pret priekšējo stiklu, vispār izskatās, ka būs negaiss...un kur vispār palikusi tā karte, jā, un kādēļ neviens Tevi nebrīdināja, ka uz ātrgaitas šosejas visi brauc tādā mežoņa tempā??? Nu jā, negaiss arī sācies, redzamība uz šosejas mīnus pieci metri, visi tik brauc un tuvākā apstāšanās vieta iespējama vien pēc simtsciktur kilometriem...Nu un Tu saņemies, koncentrējies, ievelc elpu, izelpo...divreiz...Saproti, ka mirt avārijā un pie reizes izraisīt mega sastrēgumu negribi, atbrīvo saspringušos plecus un koncentrējies uz apkārt notiekošo. Tu aprodi ar satiksmi, noslauki nosvīdušo pieri un sāc meklēt to sasodīto karti. Ieraugi, ka patiesībā pirmā apstāšanās tepat ap stūri, veikli nobrauc maliņā, sakārto kreklu, domas un izmētātās personīgās mantas, kuras izbirušas no somas. Tu nomierini prātu un saki sev "nebaidies, tā taču ir tikai šoseja, re, visi pa to brauc un veiksmīgi nokļūst galamērķī", vēlreiz pārbaudi galamērķa atrašanās vietu kartē, ieelpo un - atgriezies uz šosejas. Skaidrs, ka pilnīgi gludi neiet - pārkārtošanās no vienas joslas otrā, apdzīšana tomēr prasa zināmas iemaņas, arī uz zīmēm jāskatās, bet nu jau Tu sāc izbaudīt ātrumu...Tu arī atrodi mašīnā foršas podziņas (sarkanas,lol), kuras nospiežot iedarbojas radio, logu tīrītāji...negaiss sāk pāriet...pilnīgi šķiet, ka drīz arī putniņi atsāks čivināt, kaut arī tos sadzirdēt un apbrīnot pie šāda tempa būs pagrūti. Tu fiksē, ka Tev pietrūkst iespējas pamāt ceļmalā stāvošajiem, bet Tu arī saproti - reizēm jāsakoncentrējas uz kaut ko vienu, jo ja Tu tagad to neizdarīsi, tad varēsi visu mūžu braukt pa lauku ceļu opelī, sūdzoties, ka AC nedarbojas. Tu zini, ka vēlāk nomainīsi Ferrari pret Jaguāru vai Mersedesu, nobrauksi no lielceļa ik pa laikam...arvien biežāk - tāpat vien, lai ieklausītos putniņos, pamātu tiem, kas apkārt...varbūt uzaicinātu kādu pievienoties braucienā, paņemtu kādu stopētāju...Un tad vēl vēlāk Tu atkal izkāpsi no auto uz ilgāku laiku, lai pastaigātos mežā un saprastu, ka pienācis laiks mainīt mērķī nokļūšanas metodi pret efektīvāku...un Tu domāsi "AK, cik fantastisku ceļu esmu nobraucis, cik labi, ka man bija iespēja uzdzīt adrenalīnu un izbaudīt tādu tempu, cik daudz fantastiskās vietās esmu pieturējis, cauri braucot, es esmu tik laimīgs!"...

Bet es? Es esmu uz ātrgaitas šosejas. Negaiss sāk pāriet, bet šķiet, ka viss nebūs tik vienkārši, kā man likās. Būs jāpalielina ātrums līdz vismaz simtastoņdesmit. Lai man veicas!