Mans spožums un posts - esmu "kritusi" uz dvēseļu glābšanu.
Labi, ka es to apzinos kā problēmu. Meklēju tagad robežu, pie kuras man tas netraucē. Cik dvēseļu dienā?

Viens pirms pāris dienām man sūdzējās, ka viņam dzīvē trūkstot "ekšena". Pastāstīšu, kā es savu dzīvi padaru interesantāku:
Vispirms vajag izdomāt pārvākties uz Liepāju no Rīgas. Somu kravāt pēdējā mirklī, protams. Aizmirst Rīgā dažas eksistenciāli svarīgas lietas (pasi un telefona lādētāju, piemēram). Nodzīvoties nedēļu pa Liepāju, telefonu izmantojot "swithc on for emergency calls only" režīmā. Apmeklēt dzīvei svarīgas iestādes, dzīvot laimīgi (nu iemīlēties, plānot precības ar svešu cilvēku utt), rakstīt par to cibā. Atcerēties, ka nedēļas nogalē paredzēts laivu brauciens ar kori. Paņemt līdzi tikai sīknaudu (ja nu viss pārējais iekrīt upē), telefonu (lai varētu pazvanīt un pateikt, cikos nebūsi mājās) un guļammaisu. Laivu braucienā samuldēties, ka "es jau galā peldot būtu ātrāk nekā Jūs te airējat" un izpelnīties sacīkstes "peldēšana VS airēšana". Aizpeldēt līdz Kuldīgai, atrast vietu, kur it kā pietur autobuss uz LIepāju. Noskaidrot, ka pēdējais ir pēc divām stundām. Ieiet RIMI un pie kases atcerēties, ka nauda ir tikai atceļam, tātad jāpārskaita pirkumu summa. Atcelt plānu "davaj, jāieēd", nopirkt žurnāliņu, lasīt un gaidīt autobusu. Pēc pāris stundām ieraudzīt aizdomīga paskata autobusu "--->Liepāja" otrā ceļa pusē, pretējā virzienā. Pārjautāt dažiem vietējiem, vai TIEŠĀM šī ir pareizā vieta, uzzināt, ka nē, ka otrajā ceļa pusē ir pareizā vieta. Pārliecināties, ka vairāk autobusu nebūs, ka naudas, lai brauktu ar pēdējo autobusu uz Rīgu nepietiek, saprast, ka telefonu var ieslēgt tikai tik daudz, lai noskaidrotu - ir jau vēls. Ieraudzīt, ka trīs piecpadsmitgadīga paskata meitenes arī ir vīlušās par nepareizo informāciju attiecībā uz nokļūšanu LIepājas autobusā, iepazīties un saņemt apliecinājumu - viņām brauks pakaļ. Gaidod "pakaļ" noskaidrot, ka viņas ir Tava brāļa klasesbiedrenes. Nosalt, jo kopš izlīsts no upes, nav gadījusies saulīte, kas sasilda. Nosēdēt kopumā četras stundas Kuldīgas autobusa pieturā, nokļūt mājās ap pusnakti, bet kā kroni visam - atstāt savu mirušo tālruni brāļa klasesbiedrenes vecāku automašīnā. Pirmdienas rītā ap desmitiem piecelties iešanai uz darbu un saprast - ķermenis jūtas kā caur gaļas mašīnu izlaists, kamēr dvēsele staro - ir atkal jauna diena, kurā par piedzīvojumu trūkumu sūdzēties nenāksies. Galu galā - es taču protu tos uzrīkot uz līdzenas vietas! ;)