Vispār tikko sapratu, ka iepriekšējo postu esmu rakstījusi divas stundas. Lēni tas nāca. Lēni un pārdomājot - ko rakstīt un ko nemaz nav vērts. Pārdomājot un atceroties visu šo nedēļu. Tik daudz ko gribētos pastāstīt, tajā pašā laikā tas viss ir tikai savstarpēji nesaistītas detaļas. Emocijas. Manas. Grūti ar to dalīties. UN nevajag jau ar'. Lai Jums laba dzīve pēc svētkiem!

narko: izveelies cenu diapazonaa 35-40Ls : )))
me: 38 Ls. Ko Tu gribi pirkt? :)
narko: tad tu peerc. pie manis nav bileshu, bet es kaa starpnieks. tad man prasiit lai pardod? un cik?
me: Ai, 35-40 mazliet par daudz. man piedāvāja biļetes katru par 30, bet zini, es laikam vispār tomēr nepirkšu. man šķiet, ka man vajag taupības režīmu :)
narko: nju mettallica bus prieciga, ka tu iesledzi taupibas rezhimu tieshi uz vinju koncertu ;D
me: :D

[16:31:29] md sent file "loop.wav" to members of this chatloop.wav
[16:31:56] md says: lasot grāmatiņu par invalīdu tualetēm sanāca šitāds
[16:32:06] md says: :D
[16:32:16] Karl says: wtf?
[16:32:22] md says: TF!
[16:32:32] Karl says: Tu to taisīji?
[16:32:53] md says: mhm. ar to man asociējas invalīdu tualetes
[16:33:29] Karl says: :D :D :D

Dāmas, nekad es Jūs tik ļoti neesmu mīlējusi! Bučoju Jūs uz abiem vaigiem!
Un vēl es dievinu savu kori! Šķiet, dzīve pēc dziesmusvētkiem ir atguvusi savu jēgu - šodienas nepārtrauktā čalošana mājaslapā par un ap šo tēmu ir devusi kaudzi pozitīvu emociju, kas ļauj ar prieku ilgoties pēc Gaujienas brauciena pie Račevska.
Vēl, protams, dzīves jēgu ir piešķīrusi šī glāze vīna. Es tomēr protu izvēlēties sev nepieciešamo. :)
Bet labākais un galvenais - esmu ieguvusi pēdējās nedēļas laikā vēl nebijušu ticību sev! Pārliecību par sevi augstākā mērā, kādā tā jebkad bijusi. Prieku un apmierinātību ar sevi. Ir pagājis gandrīz gads, kopš jūtos konstanti labi un apmierināti, bet tas vēl nav robežojies ar iedomību. Man neizsakāms prieks par to, jo tas ir vienīgais, kas varētu mani apdraudēt - paštīksmināšanās. VIenīgais, kas spētu mani ievainot. Reizēm pavīd kaut kādas cilvēciskas tieksmes, bet es tās pagaidām protu apkarot. Es ticu, ka spēšu arī turpmāk. Es esmu karotājs. Mednieks. Mana dzīve ir cīņa. Ar sevi, ar pasauli. Spēle. Eksperiments. Un es to BAUDU. Es to DIEVINU! Es radu. Es radu visu, ko vēlos. Pēc Jāņiem es rakstīju, ka piepildīju savas vēlmes pārsteidzoši ātri divreiz. Pagājušajā nedēļā es to izdarīju vēl divas reizes. Pēdējā man ļāva noticēt līdz galam - es TIEŠĀM to spēju, tas viss notiek pēc manas gribas! Tagad es zinu - ja vajadzēs, es spēju apturēt arī laiku. Nevis pārnestā nozīmē, bet tiešā - tā, kā rāda filmās, kad viss apkārtesošais sastingst, tikai es vienīgā kustos. Kādēļ es to stāstu? Jo Jums jāzina. Jums jāzina, ka iespējams ir VISS! Tikai jāprot vēlēties. Jāprot to panākt, jābūt pārliecībai par tā nepieciešamību un - jāspēj atbildēt par sekām.
Pasaule, es Tevi mīlu! Nav spēka, kas spētu pretoties manai Mīlestībai pret Tevi. Pat ne Tu pati!