Trakas lietas traki sākas. Apzinīgi plānotā ierašanās Liepājā piektdienas vakarā ap astoņiem atcēlās. Tā vietā sešos vakarā atskan telefona zvans, tiek paziņots, ka jādodas uz balli. Tā kā balle sākas pusastoņos, bet es atrodos darbā patālu no mājām, galvā "otrās dienas" mati un ērtas "skrienamās" bikses, ir pilnīgi skaidrs, ka laika, lai mierīgi sagatavotos ballei nav. Protams, kā jau parasti šādos gadījumos tieši TĀS kurpes, kuras vislabāk derētu pasākumam, atrodas pie krupnieka, piemērotākā kleita - veļasmašīnā un siltais ūdens mājās uz laiku atslēgts. Pa ceļam uz mājām domās izkrāmējos pa drēbju skapi, izmēru visas iespējamās un neiespējamās apģērba variācijas, atceros par vēl vienām kurpēm, mainu koncepciju pilnībā (trīsreiz) un pārdomāju, vai vispār labāk neatcelt iešanu kā tādu. Nokļuvusi mājās, atmetu ar roku visām iepriekšējām kombinācijām,un, sev par prieku uzzinājusi, ka ielūgumā rakstīts "neformālā gaisotnē", velku garo hipijkleitu un sandales. Ballē viss kā jau ballē - rezultātā Liepājā ierodos tad, kad jau tumsa sāk atkāpties. Otrā rītā ar sajūtu "wtfkuresesmu?" mostos, lai turpmākās piecas stundas no vietas pavadītu intensīvā komunikācijā ar Liepājas bērniem un māksliniekiem, kas ieradušies uz mūsu festivālu. Mānīgā divu stundu atpūta pēc festivāla dienas daļas tikai deva iespēju saprast, cik ļoti nogurusi un iztukšota esmu. Izdzeru kafiju, saņemos un ar sajūtu "why me?" dodos uz vakara daļu. Sapratusi, ka nekas pats no sevis nav nejauši noorganizējies, mana enerģija atmodās un turpmākās astoņas stundas ļāva man pavadīt nenogurstošā skrējienā no viena mākslinieka pie otra, no DJ pie gaismotāja, no veikala uz Promenādi un vēl mierīgā garā izdzert tam visam pa vidu vienu alu. Pilnīgi skaidrs, ka nekas tādos pasākumos nenotiek kā plānots, arī man neizdevās savu Zip POI izmēģināt ātrāk kā 5 minūtes pirms iešanas uz skatuves (un arī tikai tik daudz, lai saprastu, ka tas nedeg tā, kā esmu iedomājusies un ka vairs nav izvēles iespējas neuzstāties), pēdējā mirklī uzrodas jauni mākslinieki, kas jāiekļauj scenārijā, bundzinieki izdomā, ka viņiem vajag krēslus, jo uz asfalta sēdēt neesot ērti, policisti izdomā, ka šiten uzstāties nedrīkst, jo tā, lūk, esot zaļā zona, Fontaine Palace augstie griesti ir pārāk zemi, lai zem tiem ļautu uzstāties ar degošiem zobeniem, izrādās, ka nevienam nav nekādu ugunsdzēšamo iekārtu, arī degšanas šķidrums ir uzskatīts par lietu, kas uzrodas pati, kad viņu pasauc utt.utjpr. Ar vienu vārdu sakot - pasākums izdevās par 125%, man ir milzīgs prieks par visiem, kas piedalījās, par Augstāko, kurš piešķīra mums ĻOOOOOOTI daudz veiksmes, par maniem kolēģiem pasākuma organizēšanā, par mūsu aktīvajām fanēm, par maniem vecākiem, kuri vienīgie izteica kritiku, par Fontaine pacietīgo menedžeri, kurš beigās nebija uz mani dusmīgs par starpgadījumiem, par ļoti patīkamajiem cilvēkiem, ar kuriem iepazinos un par to, ka tas viss ir veiksmīgi galā. :D

Bet visvairāk mani iepriecināja kāda maza meitenīte. Pēc šova viņa izskrēja no skatītāju rindām un apķērās man apkārt. Vienkārši lai apskautu. Tad pacēla galviņu, pasmaidīja un aizskrēja atpakaļ pie mammas. Es viņu atpazinu kā vienu no tiem bērniem, kuriem rīta cēlienā biju mācījusi griezt POI. Ja viņai pēc īsas saskarsmes ar mani bija vēlēšanās izrādīt prieku un mīlestību, tad nekas mani nedara vēl laimīgāku, kā apziņa - man ir izdevies to radīt!