BIju uz "Karmenu" iekš LNO, jau otrā opera pusgada laikā, atkal pārliecinājos, ka tas galīgi nav mans aicinājums. Šie aizvēsturiskie sižeti ar ļooooooti lēno notikumu pavērsienu man ir pilnīgi paralēli un nespēju sagaidīt beigas. Nerosina ne mazāko emociju visu šo gaaaaaro trīsarpus stundu laikā. Varu novērtēt dziedāšanas, horeogrāfijas, dekorāciju un aktiermeistarības kvalitāti, bet neviens teātris man nav spējis uzdzīt miegu. "Karmena" nespieda tik traki pa miega artērijām, bet pēc "Alčīnas" pirmā cēliena mēs (mī and mai siblings) rikšiem vien devāmies pēc kafijas, lai vispār nosēdētu līdz beigām "neknābājot" priekšā sēdošajiem frizūru (vai blakussēdētāja plecu).
Un vēl man šķiet amizanti, ka operas darbība risinās mūsdienu Kubā, libretu dzied pēc oriģinālversijas par Spāniju un toreodoriem, bet dziedāšanas valoda ir franču. Faktiski viss šovs kopumā man patika, modernizētajā versijā atainot mūsdienu Kubas sadzīvi režisoram izdevies par visiem 100%...ja vien sižets nebūtu tik ļoti paralēls manai emociju gammai.

Jā, un savas mātes profesiju es uzzināju tikai tad, kad man bija 18. Kaut arī visu mūžu esam dzīvojušas kopā, kaut kā nebija gadījies to zināt.

Mani vecāki ik gadu krāj plastmasas pudeles, lai varētu pavasarī un rudenī vest saviem citurdzīvojošajiem bērniem svaigas bērzu/ābolu sulas. Vienu tādu "paciņu" aizvakar saņēmu un plašā smaidā atplauka mana seja, ieraugot pudeli ar uzrakstu "Kropla Bezkidu". Man ir aizdomas, ka ne vienam vien lasītājam tas atsauktu virkni patīkamu atmiņu (gluži kā man) :D

( ... tālāk ... )