Ak, kā man viņas pietrūkst! Tā ļoti,ļoti. Man jau nevajag daudz...bet biežāk par reizi pusgadā būtu labi. Kaut kas neizdzīvots palicis kopā. Skatos uz kopīgajām fotogrāfijām un ilgojos. Viņa ir viena no tām trim sievietēm, kuru klātbūtne man ir savā ziņā dziedinoša. TIk organiska, dabiska un nepiespiesta komunikācija starp mums. Tāds vieglums. Divu pilnīgi neatkarīgu, brīvu, apmierinātu ar sevi un dzīvi cilvēku attiecības. Pāri stāvošā Mīlestība. KOeksistence. KLusa, mierīga un spēcinoša. Uz viņām es varu skatīties un baudīt skatu. VIņās ir kaut kas TAAADS, kas liek man kā hipnotizētai skatīties un nespēt novērsties. Bet ne truli un apmāti. Tā mierīgi, ar siltuma sajūtu ķermeņa centrā, ar smaidu, baudu un Mīlestību.