Lieldienu putenis - pusstundā 10cm piesnidzis. Sešos skatījāmies saullēktu - bija vēl normāls pavasaris. Tagad staigāju pa māju un trallinu Ziemassvētku dziesmiņas.

Massimo uzjautrina manu ģimeni - mēs darām to pašu. Šodien vedām viņu uz mežu - olas lasīt. Nu Jūs taču ziniet to triku, kad vecāki nemanot izliek olas uz ceļa un ļauj bērnam atrast. Mēs centīgi (nemanot) izmētājām olas sev pa priekšu un paši, skaļā balsī bļaudami "wiiiii, OOOOLAAA!", tās arī atradām (precizēju - tā kā nepūlējāmies nest uz mežu vairāk kā vienu olu, visu laiku "atradām" vienu un to pašu). Galvenie centieni gan bija panākt, lai viņš pirmais pamana olu, bet pārsvarā viņš veiksmīgi izvairījās, jo tomēr noprata, ka tik psihi mēs laikam neesam, ka tas viss būtu galīgi nopietni ņemams. Nedaudz apmulsis džeks bija par mūsu - sešu pieaugušu cilvēku - nenopietno uzvedību, bet mums pašiem likās šausmīgi uzjautrinoši atrast sešreiz vienu un to pašu olu.
Vispār man arvien vairāk sāk iepatikties manas ģimenes humora izjūta un iekšējie jociņi, kas pēdējo gadu laikā izveidojušies. Savus ciemiņus apmulsināt mēs protam, nudien, piemēram, ienākot mājās, visi seši skaļā balsī spiedz "MIIIIIIILULIIIIITI!" (Kaķis zina, ka tas domāts viņam, un skrien pretī, toties nepieradināts ciemiņš ir visai apmulsis - kādēļ tie jocīgie cilvēki taisa paniku). Šodien māsa ar Massimo spēlē šahu, Massimo zaudē, bet ģimene sāk korī dziedāt itāliski "Maaasssimo neemaaak spēee-leeet, Masssimoo nee-maak speee-lēeeet!". Šī nedēļa mājās aizritējusi tik lielā jautrībā, kāda sen nebija pieredzēta. Prieks par šiem cilvēkiem, ar ko man laimējies dzīvot kopā.

Pa ilgiem laikiem - man ir ļoti liela vēlme pēc emocionāla atbalsta. Pēc atbalsta no kāda, kas emocionāli ir stiprāks par mani. Es gribu dalīties, es gribu pastāstīt, es gribu, lai ar mani lepojas, lai lepojas ar to, ka man ir titāna nervi, ka es esmu racionāla, loģiski domājoša un tik stipra kā klints. Es zinu, drīz es Tevi satikšu, bet pagaidām - man Tevis pietrūkst.

Šodien bija mana laimīgā diena. Noliecu galvu pateicībā un staroju priekā par šo pieredzi, par pārdomām un atziņām, kas radušās pēc tās.