26. Novembris 2007

23:49

Gribu uz mežu. Gulēt uz zemes. un elpot.
atkal kāpt kalnā. ļaut bezspēka asarām līt, kad kājas knapi vairs iztur kāpšanu pa stāvo, klinšaino taku, kad necaurejami kadiķi augstumā līdz padusēm ir vienīgais ceļš, pa kuru tikt tālāk, kad iegrimsti līdz ceļiem nepamanītā strautā, kad rokas pārsalušas tik tālu, ka nespēj satvert pat jakas rāvējslēdzēju un kājas viscaur sarkanos punktos kadiķu sadurstītas. tas nesāp. ir tikai prieks, ka varu būt Tev tik tuvu, sev tik tuvu. nav svarīgs rezultāts tik ļoti, cik svarīgs pats process. es varētu arī skriet cauri mežam - nav svarīgi uz kurieni, galvenais - ļaut savam ķermenim just Tevi. visos Tavos aspektos.