Nedēļas nogali pavadīju kora nomentē, kurai paralēli paspēju ar nospertu autiņu nokļūt KP dzimšanas dienā. Tiem, kas jebkad dziedājuši korī, nevajadzētu būt problēmām saprast, ko tas nozīmē.


hihihihihi.

Iekodos dārzā nokritušajā ābolā. Garšoja pēc rudens.
Vēl nedrīkst.

Jā, un absolūti neticami šķiet, ka vēl aizvakar pusnakti gulēju zem klajas debess uz dambja Daugavas krastā, priecādmās par pasakaini silto nakti, kamēr šonakt dažviet Latvijā jau sola pirmās salnas. KAS NOTIEK LATVIJĀ???
Par spīti tam - uz ezeru rīt braukšu. Nebiedēs mani ne lietus, ne salna :) Ezerā ūdens tikpat vēl 20 grādu silts būs. Ceru arī, ka biedri nenobīsies no šķietami vēsajām prognozēm. Esmu tik pārbagāta emociju, tik uzjundītas visas sajūtas, ka man ir nepieciešama šī nakts pie ezera. Latvju tautasdziesmu padziedāšana, iebraukšana ezerā zem naksnīgajām debesīm un vienkārša pēdējā vasaras vakara izbaudīšana.
Lai man veicas! :)

Tās grāmatas dīkst lasīt tikai reizi gadā noteiktā dienā. Un nedrīkst tām tuvumā atrasties svešinieki, jo to domas var ietekmēt grāmatu saturu. Nē. Vārdi grāmatās nemainīsies, tikai cilvēks, kas tās lasīs, nespēs vairs tīrā veidā uztvert tur esošo informāciju. Tu, kad raksti tekstu, nodod tajā sevi, savas sajūtas - neatkarīgi no vārdiem. Jutīgs cilvēks uztvers to, ko Tu patiesībā saki - arī tad, ja vārdi būs maldinoši. Jo vairāk cilvēku lasa senos garīgos tekstus, jo sakropļotāka kļūst sabiedrības uztvere. Katrs indivīts tos ietekmē ar savu viedokli un interpretāciju, veidojas sabiedriskā doma/egregors, no kura izkļūt ir tikpat kā neiespējami. Vēstījums tiek pārvērsts pasakā - interpretācijā par to. Arvien grūtāk kļūst saprast, atrast, aptvert Patiesību. Ja tāda eksistē.