Man ļoti patīk mana ģimene, bet ceļojums uz kalniem priekš manis tomēr ir pārāk intīms, lai es spētu to baudīt sabiedrībā, kas ir lielāka par 1 cilvēku. LAi vai kā - fantastiskas tās skotu virsotnes. Un vienā pat izdevās uzkāpt - basām kājām pilnīgā labsajūtā skrēju augšā klintī, māsa līdzi netika, teica, ka duroties kājas - pārējiem pat prātā nenāca mēģināt tādas atrakcijas n-simt metru augstumā v.j.l. - nevilina viņus tie kalni. GAiss absolūti mitrs, virsotne mākoņos, neskaitāmi strauti tek lejā no virsotnes, kājas grimst slapjajās sūnās, pa laikam manāmas izskalotas tērcītes akmeņainajās gultnēs. Maigs vējš un brīvība. Tā aizrāvos ar kāpelēšanu, ka aizmirsu - mani taču lejā gaida. Uzlēcu uz vienas no virsotnēm un paskatījos lejā - TIK maziņi visi tur. PAt nepamanīju sākumā. IEelpa ar sajūtu - aug spārni un nes prom - un - kāpiens lejā...vairs neskumstu par sapņa daļēju piepildījumu ikreiz esot kalnos - zinu, ka atgriezīšos un sagādāšu sev iespēju pavadīt šeit tik daudz laika, cik vēlēšos. Zinu, ka sagādāšu sev iespēju kāpt viskārotākajās virsotnēs, zinu, ka sagādāšu sev iespēju pavadīt tur tieši tik daudz laika, cik vēlēšos!

Vēl pāris exciting lietas manā gaumē: Londonā biju vietā, kur uzņemts HErijs Poters - tas tirgus, kur viņš pirka savu pirmo zizli, pat nofotogrāfējos (reti kas man šķiet tik svarīgs, lai to bildētu), pasēdēju pretī Stonhedžas milžiem (sapratu, ka arī šeit jāatgriežas brīdī, kad nav tūristu), izpeldējos Loch Ness ezerā - wiiiii! (PAr spīti gaisa un ūdens temperatūrai nemaz nenosalu. Laikam no sajūsmas :D), atradu pļavā golfa bumbiņu no Skotu nacionālā golfa turnīra, nofočējos kopā ar skotu dūdu spēlētāju iekš kilta (nepārbaudīju, vai viņš valkā to pēc VISĀM skotu tradīcijām :D), ielūkojos Oksfordas universitātes tualetē :) (griestu augstums tajā ēkā nav vairāk par 2m, ai, anglija tādā ziņā vispār ir grūti paciešama, bet par to panīdēšu vēlāk :)), dzēru GUINESS īstā britu PUB'ā (bet britu akcents mani joprojām uzjautrina - kad māsa runā "britiski", es vienmēr smejos - man tas izklausās kā parodija par angļu valodu), savācu akmeņu kolekciju no katras man nozīmīgās vietas, kurā pabiju... un vēl un vēl! Gribas kādam to visu pastāstīt, bet šobrīd, šķiet, nav vairs neviena, kas pa īstam to gribētu uzklausīt un spētu priecāties līdz ar mani.
Priecāšos, ja kāds būs šo līdz beigām izlasījis :)))

bet vispār - dzīve joprojām ir forša!