Iepriekšējā postā es minēju par sūdiem, kas ir savārījušies. Lūk...ar to viss nebeidzās. Tas, kas šobrīd saucas mana dzīve, būtu definējams kā mērens vājprāts.
Ar dīvainām sajūtām atgriezos no brauciena uz Poliju kopā ar kori. Viss jau ļoti pozitīvi, tikai priekš manis tik ļoti dīvaini, pārdomām bagāti. Absolūtā transa stāvoklī slēdzu dzīvokļa durvis un gandrīz nepamanu, ka vienas slēdzenes vietā ir caurums - kāds pārzāģējis atslēgu un mēģinājis tikt dzīvoklī. Ar nelielu "wtf?" sajūtu eju iekšā, konstatēju, ka it kā viss vietā, un sāku izkrāmēt mantiņas. Pilnīgi nekādu emociju par to, ko šajā sakarā vajadzētu darīt, neņemu pierē to, ka pēc pāris stundām jāliek teju grūtākais eksāmens visu mācību laikā, atlūztu pēc negulētās nedēļas un iegrimstu samērā murgainā miegā, no kura mani pamodina telefona zvans. Dodos uz tikšanos, kuras laikā noskaidrojas, ka ne man vienai bijušas "tāda veida pārdomas" ceļojuma laikā, gūstu pozitīvas emocijas, kuras tikai papildina pārpildīto emociju kausu manī. Viena asara pārplūst pāri kausa malām, dodos uz uni, cenšos lasīt eksāmena vielu, nedomājot par absurdajiem šīsdienas notikumiem, eksāmena laikā izdodas sakoncentrēties un to nez kā pat nokārtot, ar ko arī apsveicam. Bet nekas - arī tās vēl nav beigas. Dodos mājās, nu jau sāku aptvert, ka kāds mēģinājis ielauzties manā personīgajā telpā, kamēr manis tur nav. Bet joprojām nav skaidrs, ko šajā sakarā darīt. Neko negribas. Labi, ka nenācās palikt vienai. Guļu. Samērā mierīgi. Nakts vidū zvana māsa no Londonas un uztrauktā balsī jautā, vai man viss kārtībā. (Jāpiezīmē, māsa man nav zvanījusi jau gadu - stundentiem švaki ar naudu, sarunājamies tikai caur skype.) Es māsai saku, ka nu jau viss OK, ka bija joks ar atslēgas caurumu, bet viss ir totaly OK. Viņa sāk paniski raudāt un saka, ka viņai nelāgas sajūtas uznākušas, gribējusi zvanīt uz LV. Izdodas māsu nomierināt, bet pašai uznāk šķērni - skrienu uz virtuvi un savācu blakus gultā lielo nažu komplektu. Lieki teikt - miegs nebija no veselīgākajiem, kaut arī nevaru nepieminēt mieru, kas iestājas tūlīt pēc tam, kad atminos - Dievs zina, ko dara.
Vājprāts turpinās - pēc pāris dienām jau ceturto reizi gada laikā mainīšu dzīvesvietu. Esmu par to priecīga un ilgojos pēc nākamās vietas, tomēr pārvākšanās tieši šajā brīdī rada tikai problēmas, jo nav teju nevienas brīvas dienas, visādi izbraucieni, nenokārtotas lietas darbā utt. utjpr. Pa īstam jaunajā vietā sākšu dzīvot tikai rudenī. Un gribu kaķīti!
Bet šonakt gultā blakus man ieteica ņemt ne tikai nazi, bet labāk pannu - iesist esot vieglāk, nekā iedurt :D

Lai vai cik sarežģīta un it kā nepatīkamiem notikumiem bagāta pēdējā laikā neliktos mana dzīve, es dīvainā kārtā jūtos vienkārši laimīga. Kaut kā jokaini, bet viss ir labi. VIenkārši labi. Iespējams - tā ir apātija, kas iestājusies pēc pārāk lieliem pārdzīvojumiem. Pēdējā laikā man tik tiešām reti rodas emocijas attiecībā uz jebko. Tikai prieks par dzīvi un visiem cilvēkiem man apkārt. Prieks par gaidāmo un liela Mīlestība. Pret visu.
Āmen!