Kāds atgadījums sestdienas pēcpusdienā lika man arvien ciešāk pieķerties domai par personīgo auto, proti - saulaina sestdienas pēcpusdiena (nu..varbūt arī lietaina), dodos mājup ar pierasto transporta līdzekli, tautā sauktu par troļuku, nākamajā pieturā pēc manis iekāpj kāda sieviete (tante) - apdauzīts deguns, nevar saprast - slima vai aizlējusies, lēni kāpj, vienu kruķi pakaļ vilkdama. Iekāpj. Apsēžas. AIziet, braucam. UN TAD - vienā mirklī viss trolejbuss ievīts jaukā sausās tualetes aromātā! Smaka tāda it kā no visām pusēm mani būtu apstājušas sausās tualetes. Varētu padomāt, ka tantuks tur nakšņojis (nevis uz grīdas, bet iekšā caurumā). GOdīgi sakot - paskats arīdzan tāds bija - visa slapja, netīra. Labi, ka viņa paklausīja vienam vienīgam konduktores lūgumam - izkāpt nākamajā pieturā. Smaka, protams, uzturējās salonā vēl brīdi un izkāpa tikai aiznākamajā pieturā.

BET - nejau par to runa. Runa par to, ka tie, kas iekāpa pēc tam, nezināja, ka viņu noskatītajā sēdvietā pirms tam sēdējusi sūdu čupa. Runa par to, ka neviens tos transporta līdzekļus netīra, un ka šitādi bomži pagadās reizēm iekšā. RUna par to, ka kulturāls cilvēks nekad nevar zināt, kas pirms viņa sēdējis uz tā beņķīša vai turējies pie tās stangas. Nu labi, es jau zinu - kas pats nevēlēsies (resp, nebūs pelnījis), tam sūdi nepielips... bet vienalga - sasodīti nepatīkama sajūta.

Dievs! Dodi man auto! :)