Atkal nav ko teikt, tādēļ ierakstīšu cibā, ka man joprojām sāp visas maliņas un ka sportot reizi gadā lielos daudzumos galīgi nav ieteicams, jo tad nevar paiet vismaz divas dienas (un nav zināms, vai arī trešajā pārvietošanās būs mazāk smieklīga no malas kā pirmajās divās), un vēl es izdomāju, ka, lai arī no kurienes brauktu atpakaļ, sestais prāts vienmēr jūt, ka tuvojas mājas (arī tad, ja visi pirmie pieci prāti guļ) - vakar piecēlos tieši īstajā brīdī, lai pateiktu autobusa šoferim "STOP! Es te dzīvoju, laidiet mani ārā!".

Beta teica, ka šodien jādomā labas domas, lai viss turpmāk ilgi būtu labi, labi ka es to darīju pat nezinādama, tagad es Jums pasaku, ka rīt arī vēl jādomā īpaši labas domas, lai turpmāk ilgi būtu ļoti, ļoti labi.

PUNKTS.

Pilnīgs pavasaris man iestājies. Jau visu nedēļu tāds priecīgs stāvoklis. Iemīlos katrā otrajā (nu labi - katrā trešajā) sastaptajā cilvēkā (un labi vēl, ja tas ir vīriešu kārtas :D), smejos vietā un nevietā un apvaldu spontāno vēlmi visus samīļot.

Ā, un šodien teju stundu nostāvēju rīta saulītē. Pilnīga bauda!