Nē, nu man jau it kā ir labi visumā. Esmu laimīga un daru to, ko vēlos...bet brīžiem pavelk...māsas ir tādā sajūsmā - viena par savu Londonu, otra par savu Milānu...vēl kāda par New York. var saprast, ka viņu plāni ar Latviju tuvākajā laikā nesaistās...Es zinu, kā tas ir - būt tur. Bet es izvēlējos atgriezties. Un joprojām gribu būt te, Latvijā, tikai dažkārt, klausoties viņu stāstos, atmiņā nāk pašas piedzīvotais...sailgojos pēc tiem laikiem. Nu bet patiesībā - pietiek jau man ar to spontāno pabraukāšanu apkārt. Es labi zinu, ka tad, ja aizbraukšu pavisam, ļoti, ļoti ilgošos. Latvija ir MANA zeme, man te ir labāk kā citur. Tikai tas viens solis, kas sperts ārpus šīs robežas, ļāva saprast - Pasaule ir maza, ļoti, ļoti maza. Un tā visa ir manā rīcībā! Varbūt tādēļ man nekur tik ļoti negribās skriet, jo zinu - jebkurā brīdī varu to izdarīt.

Par LIELU LATVIJU - priekā!!! :D