Kad es biju maziņa un gāju mūzikas skolā, mana klavierskolotāja sacerēja vārdus uzdotajiem skaņdarbiem - izdomāja veselu stāstu! Un smukas bildītes arī piezīmēja. Tad es spēlēju, iztēlē atdzīvojās viņas stāsts un eksāmenā dabūju 9 par izteiksmīgi izpildītu skaņdarbu. Izjūta par dinamikas veidošanu vienmēr mani ir izglābusi no neatstrādātās tehnikas kļūdām ;)

Tēvs ved dēlu mājās no skolas un saka:
- Vai redzi tur to meiteni?
- Jā, - dēls atbild.
- Cik viņa ir skaista!
- Jā!
- Kādas viņai kājas un kāda figūra!
- Jāāā!
- Tad atceries, dēls, ka tādas meitenes guļ tikai ar teicamniekiem!

Tuvojoties trolejbusam, jau no attāluma dzirdu jautras skaņas. Kā tad - šoferītim atkal diskačs! "...tuc-tuc-tuc-tudutudu-duc-tuc-tuc - FA-VO-RIIIIITS!!!..." Kāds sirms tantuks viegli sit ar kāju līdzi virpuļojošajiem mūzikas ritmiem. Atmiņā ataust pamatskolas diskotēka, kaimiņu ālēšanās pāri sētai (jā, viņi iecienījuši LR2 nu ļoti) un LNT Latvijas Mūzikas Stunda.
A šoferītis laikam novaktējis, ka viena kasetes puse pietiek maršruta vienam virzienam, jo, ikreiz man braucot mājup, skan vienas un tās pašas dziesmas =). Skaidrs, ka braukšana vēlā vakara stundā pa tukšajām ielām rada vajadzīgo grūstīšanās un gāzelēšanās efektu, kāds rodas lauku zaļumballē, skanot brašajiem latvju pop-bāleliņiem.

O, jā! (c) Ingačeks

O, JĀ!!! Es esmu sajū[smā! Sajūsmā par saviem vecākiem. Ne tikai par īstajiem, bet arī par pirmajiem audžu un tagad - par otrajiem. Es protu izvēlēties SEV piemērotus vecākus! Un viņi visi ir lepni par mani. Vienkārši prieks, prieks, prieks!