Manai mammītei nav draudzeņu, ja arī ir kāda, tad to viņa satiek retāk par brāļu sievām vai sava vecuma radiniecēm, t.i., pāris reižu gadā. Šodien viena tāda "draudzene" bija ienākusi - it kā bez iemesla, bet parasti jau tāpat vien nenāk - droši vien gribēja ielūgt uz savu dzimšanas dienu - annuālo tikšanos. Bet es tik ievēroju, ka sākumā dzirdami skaļi smiekli, var labi saklausīt ķiķināšanu, svarīgāko un acīmredzamāko jaunumu apspriešanu, pēc pusstundas, kad domāju - viņas izgājušas dārzā, atklāju, ka turpat virtuvē vien sēž un malko tēju, klusi sarunādamās. Cik tomēr līdzīgas tās paaudzes - arī manu draudzeņu bariņā sākumu dzird pat kaimiņi, bet uz beigām sarunas kļūst klusākas un klusākas. Aaa, bet tad atceros par tēvu un viņa skolaslaiku draugu - arī viņi satiekas 2x gadā - uz dzimšanas dienām, bet novērots, ka viņu sarunas ar katru stundu kļūst skaļākas un arvien, arvien vairāk līdzinās skolas puišeļu sarunām un izdarībām. Daļēji, protams, to iespaido Tulamors ;), bet es zinu - lai arī kā viņš teiktu man, ka uzvedos bērnišķīgi starp skolaslaiku draugiem - viņš uzvedas tieši tāpat starp savējiem. Un tad man patīk viņam to pateikt :)Mēs (es un māte) pēdējā laikā vispār nodarbojamies ar tēva audzināšanu. Nabaga tētis - beidzot arī viņam jāatsāk augšana. bet vispār - man patīk būt par mātes draudzeni. par māsu draudzeni. eeem...nu brālītim es (paldies Dievam) neesmu draudzene :D un tētim arī es vienmēr būšu mazā meitiņa.

es rakstu tik gari, lai jums būtu slinkums izlasīt līdz galam :) Mans kolēģis stāstīja - viņa kursabiedrs diplomdarba vidū ierakstīja teikumu: "Pasniedzēj, ja esat tik tālu izlasījis, es jums uzsaukšu šampanieti." - līdz šai dienai neesot pieteicies tas pasniedzējs :)

apziņas plūsma :)
Es kaut kad ziemā rakstīju, ka izlasīju pirmo (nu labi - otro. pirmais bija pirms gadiem 12) un pēdējo sieviešu romānu mūžā - man uzdāvināja, nevarēju tak neizlasīt. Lūk, bet nesen mani pat piespieda lasīt vēlvienu (nu bezmaz ar nazi pie rīkles :)) - māte gribēja redzēt, vai es redzēšu to pašu, ko viņa, iepriekš pastāstījusi, ko pati secināja - HAA-HAA! Nu un šādi iespaidota es ķēros pie lasīšanas. Viņa jau teica, ka pirmās 100 lpp iet ljooooti lēni, bet ka var būt TIK SŪDĪGS romāns - to es negaidīju. Tādu grāmatiņu es pāris dienās izlasu parasti - šoreiz - jau 2 nedēļas moku un netieku uz priekšu. Garlaicīgi. bet galvenais, ka autores pirmais romāns "Šanhajas mīlulīte" ir pasaules bestsellers o_O. To nelasīju, bet nuuuuuuu...ja tas rakstīts tādā pašā stilā, tad nudien nesaprotu - kas noticis ar mani vai kas - ar pasauli! Šim otrajam "Appreci Budu" beigās (aiz 120.lpp) it kā sākoties interesantā daļa...esmu tikusi - it kā raitāk iet lasīšana, bet nevaru vēl nevienu labu vārdu pateikt. Lai vai kā, būtiskākais ir mans lasīšanas ātrums nodaļās, kur viņa raksta par saviem vīriešiem un sirdssāpēm un nodaļās, kur viņa aizbraukusi uz budistu saliņas Ķīnā. Es kāri tveru katru vārdu pēdējās nodaļās, cerot izlasīt kaut ko ...kaut ko gudru. kaut ko noderīgāku par idejām seksuālās dzīves papildināšanai. Es absolūti iztēlojos viņas aprastītās ainavas, dabasskatus un cilvēkus uz šīs salas! Es TIK LJOTI vēlos tur nokļūt! TO lasot ar katru mirkli arivien vairāk liekas - tikai paņemt mugursomu un doties uz kalnainajām, gleznainajām, apgarotajām Ķīnas kalnienēm. Tā gan nav TIbeta, Tibetā ir savādāks noskaņojums. Es došos arī turp,bet ne...ne tik drīz. ŠObrīd es ilgojos vienkārši pēc vienatnes kādā kalna virsotnē, pēc pastaigas gar kalnu upīti un gulēšanas zālē smaržīgā mežā. Aizvērt acis un...lidot!