baa... kaut kaada nenormaalo fantaaziju diena... un trakaakais, ka nopietni apsveru dalju piepildiit...

Tu
esi kādreiz klausījies
klusumu, Ezīt? - Esmu. - Un
kā? - Nekā. Klusi. - Bet
man patīk, kad klusumā kaut
kas kustas. - Pasaki
piemēru, - teica Ezītis. -
Nu, piemēram, pērkons, -
atbildēja Lācītis.

(2) - Tu tas esi! - iesaucās
Lācītis, kādu rītu pamodies un
ieraudzījis uz sava lieveņa
Ezīti. - Es. - Kur tad tu
biji? - Manis ļoti ilgi
nebija, - teica Ezītis. -
Kad pazūdi, vajag iepriekš
pabrīdināt savus draugus.

(3) Beidzot satikušies
pēc ilgas prombūtnes, viņi
apsēdās uz lieveņa un, kā
parasti, sāka runāties. -
Cik labi, ka tu atradies, -
teica Lācītis. - Es
atnācu. - Iedomājies, ja
tevis vispār nebūtu? - Redzi,
es atnācu. - Kur tad tu
biji? - Manis nebija, - teica
Ezītis.