nelasilasi

Jā, kopš atgriezos no kliedzošo kaiju pilsētas, kur biju tikai es un deja, un nekādu citu rūpju, mana ikdienas pilsēta un dzīve sagāzušās man virsū ar joni. Ierāvušas haotiskā virpulī. Uzņēmušas nepārskatāmu tempu. Visiem kaut ko vajag.Man pašai, protams, tai skaitā.

Nav īsti spēka, labāk gribētos apstāties un paostīt rozes. Nu labi, varbūt ne rozes, bet ir taču vasara un tā...

Neko darīt.

Atkal skatuve!


 Un pēc tam miers, mazliet iztukšotības. Mati atraisīti, ziedi no tiem izņemti, guļ uz galda. Kurpes apklusušas, svārki rimušies.
Pieredze nemanot aug.

Flamenco dancing is concentrated downward, toward the ground. The most intense energy right on the spot, tied to the earth, stamped into it...Psychic energy is transformed into physical, Tellurian energy. Catharsis is achieved in flamenco when body and earth are joined...The dance roots itself in the earth, as though drawn there by some powerful magnet...The important play of arms in flamenco dancing, especially by the females, is a desperate attempt to lift themselves in the air as though on wings.

Šodienas dziesma ir "Blue on Black" no Kenny Wayne Shepperd.
Nu tā, ka parauj uz līdzi dejošanu un arī ir par tēmu.

Bet vispār šovakara programmā vēl pavisam citas dejas gaidāmas.
Vispirms iesildīšos pie Estrella Morente maģiskās dziesmas par vientulību,
tad noteikti dejošu deju, ko sauc "Es esmu jūrnieciņš". Jā, jā!
un beigās, visticamāk, būs jādejo "Seviļai piemīt kas īpašs"(brīvā tulkojumā)!

Forši!

Bet ir tādi vakari, kad pat skumjas dziesmas derdzas un nelīdz. Kad gribas tikai rupji lamāties
un pašai sevi triekt ellē ratā. Tikai man nav skaidrs, kā to izdarīt. Nu, tīri tehniski..

Tad nu šovakar aiztriecu sevi nevis ratā, bet dejot.
Drusku palīdzēja.

Neticami, bet šodien aprit tieši gads kopš dienas, kad aizgāju uz savu pirmo flamenko nodarbību. Būtu laikam manā stilā tagad uzrakstīt kopsavilkumu un nez kādus secinājumus, tomēr šoreiz atturos.
Pilnīgi skaidrs ir tas, ka šo lēmumu noteikti nenožēloju.
Tad nu šodien iespraužu ceļa stabiņu ar uzrakstu "1"
Olē!!

Me enamoré, me enamoré, me enamoré,...me enamoré.
Me enamoré de tu risa,
tu pelo,
tu cara,
paisaje del cielo.
De lo verde de los campos,
del aire, del sueño,
del hombre que anhelo.
Cantaba el amanecer y me bañaba un lucero,
cantaba una gran verdad,
si no me besas, me muero.
Me enamoré, me enamoré, me enamoré.

La soledad, la soledad, la soledad,...mi soledad.
La soledad me acompaña,
de noche, tu ausencia, me mata y me hiere.
Lo que robamos al tiempo,
tus besos,
mi miedo,
la escarcha de Enero
La soledad me enseñó a amarte sobre los celos,
a perseguir tu pasión y a refugiarme en mi credo.
La soledad, la soledad, la soledad.

 Tú qué me das, tú qué me das, tú qué me das,...tú qué me das?
Si yo te doy mi cariño, sincero,
mi risa,
mi boca de hielo.
Te doy lo limpio del aire,
mi sangre,
mis ganas,
mi aliento,
mi velo.
Te doy las flores de abril,
lo que me escribe el encero,
 te doy la voz de jazmín,
te doy un patio de arbero.
Tú qué me das, tú qué me das, tú qué me das?

Libérame, libérame, libérame,...libérame.
Libérame de lo negro,
lo sucio,
lo muerto,
lo falso
y lo necio.
Y dame el son de los campos de Cadiz,
lo blanco y el azul del cielo.
Libérame del perdón, de los que nunca sintieron,
de los que no ven amor,
de los que son embusteros.

Libérame, libérame, libérame.

Tas bija pirms divām dienām, taču es joprojām domāju par viņas rokām, kas kustējās kā putni, un par viņu kājām, kas dimdināja skatuvi, un par ritma un dejas enerģijas sakāpinājumu gandrīz līdz kliedzienam. Arī par mūziku, kura pat bez dejas būtu bijusi emocionāls notikums.

Skaisti - tas ir precīzākais, ko varu pateikt.

Varētu sagaidīt, ka šāds koncerts mani pašu kā dejotāju (vai topošo dejotāju) dzīs kompleksos, jo esmu vairāk nekā maza un melna, salīdzinot. Bet nē. Patiesībā salīdzināties es pat nesāku, un tāpēc tas viss mani tieši pretēji: iedvesmoja dejot, dejot, dejot!

Flamenko izmaina manu skatienu.