cilvēki un laiks
Okt. 10., 2008 | 12:14 pm
Pēdējās dienās atkal netieku vaļā no domām par {-}. Uzmācīgas domas un nepatīkamas, un skaidrs, ka ne gribētas, ne vajadzīgas. Tomēr tās nāk un nāk arī nesauktas.Tā kā lipīga melodija, kas galvā iesēdusies.
Tā man joprojām kājas ķeras aiz pagātnes. Nu neko - paklūpu un eju tālāk. Ar ģīmi dubļos jau nekrītu. Taču nesaprotu, kāpēc tas tā. Kas ir tas, ko sevī vēl neesmu atmezglojusi, nokārtojusi, atlaidusi? Vai man vienkārši aizmiršanas mehānisms švaki darbojas? Vai Laiks aizmirsis darīt savu nogludinošo darbu?
Pavisam cits tēls no pagātnes pēkšņi mani uzrunāja no radio. Tas bija patīkams pārsteigums, bet beigu beigās atziņa, ka, visticamāk, šis cilvēks nav tāds, kādu reiz viņu biju iedomājusies.
Tā man joprojām kājas ķeras aiz pagātnes. Nu neko - paklūpu un eju tālāk. Ar ģīmi dubļos jau nekrītu. Taču nesaprotu, kāpēc tas tā. Kas ir tas, ko sevī vēl neesmu atmezglojusi, nokārtojusi, atlaidusi? Vai man vienkārši aizmiršanas mehānisms švaki darbojas? Vai Laiks aizmirsis darīt savu nogludinošo darbu?
Pavisam cits tēls no pagātnes pēkšņi mani uzrunāja no radio. Tas bija patīkams pārsteigums, bet beigu beigās atziņa, ka, visticamāk, šis cilvēks nav tāds, kādu reiz viņu biju iedomājusies.