nelasilasi

Divas pilnīgi atšķirīgas sestdienas, bet abas tik jaukas, ka šķiet - neko negribētu citādi. Just a perfect day, kā teiktu Lū.

Gadalaiku maiņa it kā ir kaut kas parasts, pierasts un likumsakarīgs, tomēr tā katru reizi no jauna spēj raisīt emocijas (dažādas). Laikam jau tāpat kā daba vispār.

The Franz Kafka Videogame izskatās intriğējoši.

Tikai pārliekties U-veidā pāri sildītājam un tā arī palikt.

Vakar Ģertrūdē Filips Glāss audzēja kokus, bet šodien kāds teica: "Katram vajag, kur atvilgt!"

"Vidēji" ir jaunais "labi"!

Ir apēsts pārāk daudz, un jautājumi nav atbildēti.

Kāda burvīga, neobligāta, neproduktīva diena!

Pusnaktī uzlikt "Cik savādi gaisma krīt" un dejot pa viesistabu baltvīna piesūcinātu lēno deju. Vai tā ir mana dzīve?

Feeling like a failure.

Ziemassvētkos visiem novēlu miera mirkli, kad saprast, ka ir taču skaisti.

Ir taču skaidrs - ja cilvēkam vēderā ir kebaba formas tukšums, tad ar kuskusu un dārzeņiem to nevar aizpildīt. Un ko es vispār iedomājos!

Ja kaut kas sākas, tas nozīmē, ka kaut kas ir beidzies.

Ir vērts reizēm aiziet uz veikalu, jo tur var nejauši izdzirdēt šo dziesmu.
Tik laba. Tie vārdi, tās skaņas. Un tad vēl tas video ar ezīšiem, tējkannu un visu pārējo.
Es nevaru.

Pirku vīnu, palūdza uzrādīt dokumentu.
Tagad man ir labs garastāvoklis un vēl arī vīns!

Naktstauriņi skrien uz gaismu un patiesība nāk gaismā.

Tādas bēgošas sajūtas. Nevar uzķert, kas par lietu.

Pēc emocionāli ļoti spilgtiem notikumiem ir ārkārtīgi grūti ielīst atpakaļ ikdienā (kura citkārt taču ir šķitusi visnotaļ omulīga). It kā apziņa tik plaši atvērusi spārnus, ka nezin kā vairs sazemēties. Tā 'tik ļoti šeit un tagad' sajūta nes līdzi arī tik pārpasaulīgas skumjas.
Un tas viss ir tik liels, bet es esmu tik maza.