December 13th, 2017

• Rīga
• 12/13/17 02:54 pm
• p.s. vēl viens no darbiem par ko man pēdējā laikā uzdod visādus jautājumus, lai gan tapis tas ir pirms diviem gadiem. Nezinu... Varbūt Rīgā kāds no jauna iemīlas?
  
  
  1
  Tramvaju klaboņa mazotnē mani vienmēr uztrauca. Likās, ka kaut kur apakšā kaut kas tiek sabraukts. Tās varēja būt gan rotaļlietas – lelles, plīša lāči un riču-raču kauliņi-, gan dzīvas būtnes – suņi, kaķi, tirgus tantes un pīpmaņi aiz stūra. Ja man kādreiz tika dota iespēja izvēlēties, es vienmēr izvēlējos pastaigu uz mājām, lai arī tā pat bija trokšņaināka.
  Nekad mūžā neesmu redzējusi, ka tramvajs būtu kaut kam uzbraucis, vai vēl ļaunāk - nobraucis. Tāpēc tagad vēl neizskaidrojamākas man kļūst manas bērnu dienu fobijas par tramvaju klaboņu. Iespējams, tāpat kā par zemeņu sastāvu – asinīm, man to izstāstīja viens no maniem savādajiem onkuļiem. Viņam patika turēt vienu cigareti mutē, otru aiz auss un atlikušās rūtainā krekla krūšu kabatiņā. Bailes no viņa stāstiem bija tikpat lielas, kā no tramvaja skaņām. Mūžam sapampusī seja un dzeltenie zobi gluži vienkārši pat skaistu pasaku varēja padarīt par šausmu stāstu. Un šausmu stāsti, kā sagadījies – kā ne, bija viņa mīļākais pasaku žanrs.
  Es nezinu, vai šīs šausmas patiesi stāstīja viņš, bet tagad, braucot ar tramvaju pār bruģīti, es allaž iedomājos par lēto cigareti dzeltenajos zobos un leļļu glābto dzīvību.
  
  2
  Pa pēdējo euro es atļāvos nopirkt šokolādes tāfelīti un baltmaizes kukuli. Baltmaizi es pirku savai mammai. Viņa uz to ir kā traka. Dažkārt viņa norij 400 gramīgo maizes kukuli dienā. Un vispār “dažkārt” var mierīgi aizvietot ar vārdu “bieži”. No sākuma es centos viņai strīdēties pretī. Es teicu: “Nu, mammu, ko tu dari?”, bet, kā jau lielākajai daļai mammu, arī viņai viss gāja gar ausīm. Tikai manējā to arī atdzīst.
  Es kāri baudīju savu šokolādi. Katrs mazais gabaliņš bija, kā baznīcā iesvētīts. Saprotams, kopā mēs nevarējām doties mājās. Mūsu draudzība bija pārāk intīma, lai varētu iesaistīt vēl kādu personu. Tāpēc maizi es pasitu padusē, bet pati, ar šokolādi kabatā, devos izbaudīt pavasarīgo vakaru.
  Manā maršrutā bija Āgenskalna līkumainās ielas. Tomēr, lai kā man gribētos, Āģītis nekad manai sirdij nebūs tik tuvs, cik Centrs. Smiļģa iela, protams, ir gara, bet, toties Čakmarijas ielai izejot cauri, var šķērsot pasaules. Savu ceļojumu ir iespējams sākt no pārbāztā, milzīgā krustojuma Stacijas laukumā un beigt jau pie salīdzinoši mierīgajām Grīziņkalna mājām. Un pa vidu ir iespēja atvilkt elpu Ziedoņdārzā. Bet līkā Smiļģa iela? Jā, viņai pieder Uzvaras parks, bet vai tā brūnos dīķus var salīdzināt ar Ziedonīša puķēm, vecajām strūklakām un modernajiem rotaļlaukumiem. Uzvaras parku rotā trīs gari sērkociņi, bet centrā ir dzejnieka plikais pauris, vardītes un milzīga žurka. Tur pastaigājas dāmas augstos papēžos ar skaisti ieģērbtām mazām princesēm, vecmāmiņas lasa grāmatas un grauž smilšu cepumus un tēti māca puikām braukt ar riteni, spēlēt bumbu un uzvesties labi, un jaunieši izved paskrieties taksīšus. Tur ir nemitīgā dārza svētku sajūta. Vienalga vai izej ašā solī cauri, vai sauļo seju ar draugiem saulē.
  Man tik ļoti patīk atcerēties savas mazās bērnu dienu takas. Es stāstu par to savai draudzenei šokolādei, bet viņa tikai brēc: “Neēd mani!” Somā jau kādu laiku vibrē telefons. Negribu es atbildēt, lai, kas tur arī zvana. Tas ir tik ļoti uzstājīgs, ka traks var palikt. “Nopērc maizi, kamēr veikals vaļā,” man otrā galā lūdz mammis. “Labi,” es atbildu un lēnā solī turpinu maldīties, tomēr, pa Āgenskalna līkumotajām ielām.
  
  3
  Šovakar mēs spēlējām paslēpes. Tu un es. Tu meklēji, bet es slēpos. Nebija vajadzības skaitīt līdz desmit. Tāpat bija skaidrs, ka tu uzvarēsi. Tev tomēr ir zināmas visas manas labākās slēptuves.
  Viena no tām ir Vecrīgas šaurās ielas. Baznīcu iekšpagalmi, sētas un tīņu “pīpētavas” – tur visretāk var sastapt tūristu fotokameru skaņas. Klik, klik, klik. Kāds mani tomēr pamanījis. It kā nekas nebūtu bijis, es turpinu klimt pa Vecrīgas ielām. Tur kāds vemj, tur šķauda, tur uzkopj, tur smaida. Kāds rīko kāzu fotosesiju, kāds šķiras. Nē, šeit pārāk nejēdzīga drūzma. Cilvēku bari, kas runā visās mēlēs, tikai ne manējā. Angļi apčurā vēsturiskās notekas, vāci ar japāņiem iemūžina visu svēto un krievi aizņem katru veikalu. Šī Vecrīga vairs nav mana. Tu mani atradi.
  Es labprāt patvertos zem Andreja Upīša mēteļa, kas pie stikla piramīdām. Tur kāds mākslinieks radījis simt metrīgu rakstnieka stāvu, bet tas nekam neder paslēpēm. Blakus esošā vecā bioloģijas fakultāte būtu ideāla slēpšanās vieta, bet man bail no tiem studentu spokiem, kas klīst pa novārtā atstātās fakultātes gaiteņiem. Blakus ir osta, bet kuģi atiet tikai sestdienās. Šodien ir ceturtdiena. Paslēpes jāpabeidz spēlēt pēc stundas, tad mamma mani sauks mājās uz vakariņām, un es vairs nevarēšu atgriezties. Turpinām!
  Zem Vanšu tilta slēpties nav vērts. Viena puse ir pilna ar kamerām no nodegušās Rīgas pils, bet otrā – tieši garām iet trolejbusa maršruts. Es varētu slēpties Ķīpsalas jaunajos projektos, bet tie man neiet sevišķi pie dūšas. Vienīgais labums, ka tie būtu tukši no novērotāju-nodevēju acīm. Tomēr tu mani atradi.
  Es varētu izmēģināt Avotu ielas aizaugušo baznīcas pagalmu, bet domāju, ka atbilde visiem jau skaidra. Es tad slēptos starp nātrēm, nezālēm un vējā sapūstiem atkritumiem. Tu un es. Mēs atrodamies starp pavasari un vasaru. Mamma mani sauc uz vakariņām. Šovakar mums sanāca nejēdzīgas paslēpes, jo tu atkal uzvarēji.
  
  4
  Es iekāpu peļķē, un tā peļķe izrādījās Daugava. Tu par mani smējies pilnā balsī, bet es tikai pārtraucu, sakot tev, lai tu ķer skatu.
  Mēs atradāmies Saules akmens pakājē. Bija svētdienas vakars un mēs abas sacentāmies ar uzdevumu kaudzēm priekš skolas. Man liekas, ka tu tajā vakarā uzvarēji. Tas nenozīmē, ka mēs jau šķīrāmies. Nebūt nē. “Piedrāzt skolu, piedrāzt dzīvi,” tā es tev teicu. Mums bija baigais besis tovakar, ne? Tomēr pretī vērās tik skaists skats uz Vecrīgu, ka negribējās dusmoties. “Tie taču ir tikai dzīves sīkumi,” tu man atbildēji, “vienmēr paliek sliktāk.” Es tomēr uz tevi dusmojos. Un pēc mirkļa es jau dusmojos uz sevi par to, ka dusmojos. Tas bija baigi dusmīgais vakars, ne?
  Tu tur nebiji pie vainas. Ja ir kāds, kuru vainot, tad tā esmu es. Nebija man, ko līst tik tuvu ūdenim. Tagad viena bote ir slapja, bet tā jau patiesi nav liela problēma. Es patiešām nesaprotu, kas man šīs par agresijas lēkmēm. Es baidos, ka pārvēršos par to draņķīgo pusaudzi, kuru neviens nevar ciest. Es jau tā ar visiem esmu sastrīdējusies. Vienīgi ar tevi ne. Tu par mani tikai smejies. Tas ir labi. “Atkal jau tu dusmojies,” tu man pārmet. “Draudzenīt, es nezinu, ko man darīt,” es pretī sūdzējos. Man patīk, kā tu jau esi pieradusi pie manas vāvuļošanas par visām problēmām. Man patīk, kā tu sapņo man līdz, kad es tev stāstu savus ideālistiskos nākotnes plānus.
  Es iekāpu peļķē, un tā peļķe izrādījās Daugava. Man viena zeķe palika slapja, bet tu tikai par mani smējies pilnā balsī. Es toties skatījos tev virsū ar sirsnīgu skatienu. Nav labākas draudzenes pasaulē par tevi, ne?
  
  5
  Rīga. Cilvēku jūra. Mana miera osta. Tu stāvi mierīgi Maskavas rajonā. Galvā skan tukšums gluži kā uz mierīgās ielas. Kaut kur dzird tukšās lamas, kaut kur kādam no rokām izslīd stikla pudele. Rīga. Pilsēta bez nomācoša klusuma.
  Ir nakts, bet zvaigznes neredz. Spīdīgas izkārtnes, mirgojošās lampiņas, gaisma mūždien aizņemto rīdzinieku logos. Kad paveries uz augšu, redzi vien laternu spožās spuldzes. Tajās veroties, sāk reibt galva. Pazūd domas, pazūd smagās krāsu bundžas rokās un planšetes padusēs; pazūd laiks.
  Ai, kā gribētos mūžīgi stāvēt tā, garās Avotu ielas viņā galā, un reibt no dzestrā nakts gaisa un spuldžu gaismas, bet tad no bāra izveļas dzērājs.
  Ieskanas mūzika. Burvība zūd. Dzērāju bars paņem sev līdzi visu banālo romantiku. Tu paliec viens starp neona gaismām, reklāmu bojām un trīskrāsainiem luksoforiem. Garām pabrauc divas mašīnas.
  Un tad tu sāc tusnēt uz mājām, pārbāztām rokām, pūšot no mutes baltus dūmu mutuļus.
  Rīga. Cilvēku jūra. Mana miera osta.
  
  6
  Vecām ēkām bieži ir vairākas slepenas ejas vai pieliekamie kambari. Vienalga kādām vajadzībām tā celta. Esmu bijusi vairākās vecās Rīgas ēkās un katrai no tām ir kāda sava īpatnība, kuru uz sitienu var pateikt tikai mājas vai dzīvokļa īpašnieks. Bieži vien tās tiek uzietas vissavādākajos veidos – veicot remontus, ievelkot kabeļus vai, pēc vairākiem gadu desmitiem, uzkāpjot nākamajā stāvā. Katrai šādai vecai mājai ir savs noslēpums, kas nemaz nesaistās ar tās iedzīvotāju skeletiem skapjos. Šie tuneļi atrodas gan Operā, gan manā vecajā skolā uz Aspazijas bulvāra, gan Čaka ielas ceturtā stāva dzīvoklī. Pat mana Iļģuciema draudzene un Purčika klasesbiedrs savos vecā laika mitekļos atklāj paslēptus kambarīšus. Gan tukšus, gan pilnus. Dzīvot šādās mājās ir īsts piedzīvojums.
  Mana laika celtnes gan neslēpj neko. Tām ir savs plānojums, pie kura tās bez ierunām pieturas. Tās visas ir vienveidīgas. Pirms tu sāc tajās dzīvot, tu visu jau zini. Tu zini, kur kas atradīsies un ka nekādu slepenu eju nekad neatklāsies.
  Gluži kā ar cilvēkiem tagad. Sarunājoties ar vecu vīru slepenā tuneļa sākumā, kura noslēpumus viņš taupa mazbērniem, tu nezini ne viņa hobijus, ne intereses. Tu zini, par ko jūs runāsiet, bet nezini, kur saruna aizvedīs. Sarunājoties ar vecā vīra mazbērniem slepenā tuneļa sākumā, tev atliek tik uz minūtēm piecām ielūkoties mirdzošā ierīcē un saprast ne tikai par ko jūs runāsiet, bet pat kā šī īsā saruna beigsies. Jo šī vīra mazbērniem ir savs plānojums, kurā nav iebūvētu slepenu eju vai kambarīšu. Un tas ir plānojums, kuru esam radījuši mēs paši.
  
  7
  Mani mati bija pilni nevis ar pludmales smiltīm, bet gan ar pilsētas putekļiem. Es jau nemaz nebiju bijusi pie jūras, lai tas tā varētu būt. Toties šobrīd es atrodos Rīgas centrā pie Ziedoņdārza. Varu ziņot, ka laiks ir nepievilcīgs. Šobrīd noris nopietna putekļu vētra. Brāzmas vēl nav norāvušas nevienu jumtu, bet veco kundžu cepures tāpēc nevar justies pasargātas.
  Man riebjas šīs pavasara smilšu vētras. Diemžēl no tām nav iespējams izvairīties. Varbūt vienīgi, ja sev apkārt izveidosiet kupolu. Tad nekas jūs nespēs skart.
  Es tomēr labāk izvēlos putekļu pilnus matus. Lai gan nevaru ciest šīs mākslīgās smiltis, es nespēju dzīvot bez vēja. Tas mani pamodina no ziemas miega.
  Mani mati bija pilni nevis ar pludmales smiltīm, bet gan ar pilsētas putekļiem. Es atrodos Ziedoņdārza rajonā. Man it kā ir pusdienu starpbrīdis, bet diemžēl ēdienam naudas nepietika. Es paļaujos, ka pilsētas putekļi manos matos spēs mani noturēt nomodā vēl uz pēdējām stundām. Ja ne, tad es padodos.
  
  8
  Šis ir mans patiesais Āgenskalns, ar grafiti nopūstām māju sienām, cigarešu izsmēķu galiņiem uz līkās ielas un pus sabrukušajiem lieveņiem, uz kuriem atstātas tukšās alus pudeles bomžiem. Šis ir mans patiesais Āgenskalns, kur tirgū iepērkas smalkas tantes ar maziem sunīšiem, nostrādājušies vīri un pārguruši pusaudži. Katrā logā var redzēt, kā laiski staipās kaķi. Viņiem patīk to darīt izjusti vakara saulē. Tie gaida, kad saimnieces ieliks dienišķo kaķu barības devu un tikpat slinki, kā viņi paši pirmīt locījās, paglaudīs pār to mugurām. Šis ir mans Āgenskalns, kurā nemudž mašīnas, nav spīdīgu izkārtņu un centra putekļu. Brīvdienu rītos ir īpaši jāmeklē pēc cilvēka stāva, bet vakaros ielu lampas strādā tikai ar kustību sensoru.
  Šeit pastā katru dienu, no rīta līdz vakaram, strādā vienas un tās pašas īgnās tantes, un rindā stāv tikai mani kaimiņi. Viņi gaida naudu, vēstules un dāvanu paciņas. Dažkārt šeit viesojas arī smieklīgs mīlas trijstūris. Par visiem kopā viņiem ir taksītis, kurš ne pa ko negrib palikt ārā. Tad viņi parasti to paņem līdzi. Meitene, dusmīga kā pūķis, draud ar visu, kas dārgs, ka pametīs abus. Bet džentelmeņi viņai līdzās tikai smej. Tie smejas par taksīti un pūķīti blakus. Viņi visi trīs uzauga Āgenskalnā. Pabeidza skolu un ieguva darbu. Tirgū darbs pietiek teju visiem. Un vēl var iet par apkopēju tuvējā slimnīcā. Puiši nav dumji. Viņiem vienkārši patīk smieties vairāk nekā strādāt. Viņiem patīk baudīt dzīvi – staidzināt sunīti, cept pankūkas un kaulēties par gurķiem tirgus dārzeņu nodaļā. Bulciņas tie rij pie Marijas tantes. Viņai ir tāds mazs pleķītis atvēlēts tirgū, kur tā tirgo svaigas, mīkstas, lielas bulciņas. Cenas ir zemas. Tikai to apsēduši baloži, maitas, kurus puiši labprāt palīdz aizdzenāt. Pretī saņemot laipnu paldies un cenu par bulciņām nulli. Svētku dienās tie tās sauc par smalkmaizītēm, bet Jaunajā Gadā viņi pat atļaujas nopirkt kūciņas. Izvēle uz kūciņām tur nav liela, bet, cik gan tās gardas! Žēl, ka Marijas tante kūciņas pa labi un pa kreisi, kā bulciņas, apkārt nedāļā. Tie tik būtu ikdienas svētki! Bet mūsu puišiem nevajag svētkus, viņiem pietiek ar dzīvi. Viņi skrien savai meitenei pakaļ kopā ar taksīti.
  Šis ir mans patiesais Āgenskalns – ar meitenēm, kuras deklamē dzeju, sētā izkarot veļu, ar puišiem, kas skrien līdzi saviem suņiem, ar tirgu, kurā gaļa jāpērk pretī maizei, zivis uzreiz pa kreisi no sāna ieejas, bulciņas pie Marijas tantes, bet dārzeņus, kur tajā dienā lētāk. Tie visur svaigi un labi no pašas Eiropas Savienības. Šis ir mans patiesais Āgenskalns. Rajons, kurš flirtē un kārdina. Šeit iemīlēties ir tik viegli, kā skuķim pazaudēt matu gumiju vai mazulim mīļāko grabuli.
  
  9
  Ja Čaks tagad nolemtu nokāpt no mākoņmalas un pastaigāties pa Rīgu, viņš saķertu galvu. Šī vairs nav tā pilsēta, kas reiz bija tuva un dārga, kā izredzētās tuvums. Šeit jau ir izzuduši visi ormaņi un vējā vairs nečīkst izkārtnes. Tā vietā var dzirdēt, kā dūc spožas, dzeltēnas spuldžu gaismas.
  Ja Čaks tagad nolemtu aizstaigāt līdz savas vecmāmiņas mājām, viņš saķertu savu pliko galvu. Tā vairs nav Pārdaugava, kurā ir mazdārziņi un nelīdzeni ceļi. Tiesa, te vēl ir saglabājušās pāris veco ēku, bet kādi debesskrāpji ir nākuši vietā. No mulsuma viņš pat vairs nevarētu uzsildīt tēju vecajā dzīvoklī, jo virtuves vietā tagad atrodas informatīvā telpa. Informācija. To tagad cilvēki meklē ik uz soļa. Auto ir pārņēmuši pasauli un līdzi nesuši vēl kaudzi citu tikpat nevajadzīgu mantu. Kā gan dzejnieki to pieļauj? Protams, viņš mīl savu pilsētu vēl joprojām. Lielos vilcienos nekas nemaz nav mainījies. Bērni vēl joprojām izzina dabu no puķupodiem istabās un vasarā mammām dīc kapeikas saldējumam un trama grafiks ir tikpat aktīvs, cik iepriekš. Rīga nav apstājusies. Ir pagājušas jau simtiem vēso vasaru, bet mums vēl joprojām ir mūžīgā tirgone Marijas iela. Pa to lepni staigā meitenes tik aukstas, kā tramvaja misiņa margas divdesmit trīs grādu salā. Viņas neskatās uz puišiem, viņām neinteresē it nekas; tikai jaunākās modes veikalu skatlogos. Vasarā viņas izvēlēsies tikai plombīra saldējumu, jo uzskatīs, ka tajā vismazāk kaloriju. Puse tiks mazajam sunītim brūnādas auklā, tik lielam kā kalēja dūre, ar kājiņām trīcošām kā želē.
  Tiesa, klāt nākuši jauni rajoni, bet es nedomāju, ka tā ir tava daļa Rīgas. Tev, urbānist, pieder centrs ar tā izlauzītajām ielām, bulvāri, skvēri un visi pilsētas dārzi.
  Ja Čaks tagad pastaigātos pa Rīgu, viņš apmaldītos. Auto, spuldzes un gājēju jūra – no tā var tikai nosmakt. Tomēr tas viss pieder tikai un vienīgi tev, jo nav lielāka mīļākā Rīgai bijis, kā izcilais dzejnieks, pavārs un draugs Sašiņš.
  
  10
  Tikai nesaki nevienam, bet man šķiet, ka es vakar iemīlējos. Jā, patiesi! Es vakar iemīlējos savā pilsētā ar visu tās nejēdzīgo satiksmi – auto izplūdes gāzēm, ar visu tās mākslīgo dabu – Vērmanīti, Ziedonīti un Bastejkalnu, ar visiem tās iedzīvotājiem – pīpmaņiem, dzērājiem un sešdesmit gadīgajām prostitūtām. Jā, patiesi! Es smirdīgajā autobusā, kurš nekad neierodas laikā, ieraudzīju citu mīlnieku skābos ģīmjus. Visiem uz pieres bij’ uzraksts: “Es gribu uz vecmāmiņas laukiem – uz Kurzemi, Latgali – pamesto Latviju! Es gribu, es gribu, es gribu.”
  Tur, smirdīgajā miskastē, kratījās veca tante ar biešu rozā lūpām. Ja viņa būtu jauns puisis, mēs viņu čukstus sauktu par urlu. Tur, smirdīgajā miskastē, vecā bonbonga bija izcīnījusi savu vietu beņķī pie loga un lepni atļāvās blakus nolikt savu tirgus tašu. Tas nekas, ka pāris cilvēkiem nebija, kur sēdēt. Neviens tāpat nebija tik kārns, lai varētu ērti izbaudīt braucienu viņai blakus. Es iemīlējos arī viņas vecajā lūpu krāsā un saķepušajā skropstu tušā. Izkāpjot no autobusa, es vēlāk savā ceļā sastapu vēl daudz šādu tanšu. Viņas visas nav traki resnas. To galvenā pazīme ir bezgaumīgie zelta auskari.
  Es vakar iemīlējos vidusskolēnos, kas slepus pīpē skolas tuvējos iekšpagalmos. Pamatskolēnos gan ne. Man vēl joprojām derdz skatīties, kā to tievie darba nepieredzējušie pirkstiņi ieskauj cigareti. Tomēr, kā vidusskolēni slepus ķeksē cigareti no dziļākās somas kabatas, man patika skatīties. Nepilngadīgo acis novēro neesošos miličus, bet pilngadīgie lūkojas pēc skolotāja stāva. Tāpat to dārgo cigareti puspīpētu zemē nemetīs. Manu sirdi savaldzināja to izbolītās acis! Jā, patiesi! Es vienīgi varu cerēt, ka tie jaunie puiši nepārvērtīsies par savādajiem onkuļiem, kas ar sevi sarunājas tramvajos un smird pēc Centrāltirgus paviljonu atkritumiem. Lai gan vakar es iemīlējos arī tajos onkās, kas ziemā nēsā pārsvīdušu pižiku un vasarā netīru kepku. Es tomēr ceru, ka šie astoņklasnieču elki kļūs par tiem vīriem uzvalkos, kuriem vienmēr līdzi ir lietussargi. Kuri var atļauties braukt gan ar mikriņu, gan taksi, gan pa zaķi. Viņi veikalā nekautrējas groziņā ielikt dārgākos cīsiņus un lētāko alu.
  Tikai nesaki nevienam, ka es vakar iemīlējos. Ka es vakar kā bērnudārzā staigāju apkārt ar skatu debesīs un platu smaidu uz lūpām. Jā, patiesi! Lai tas paliek mūsu noslēpums. Citi tāpat nesapratīs, ko es esmu iemīlējusi šajās vecajās mājās, logos un renstelēs. Tikai nesaki nevienam, bet man šķiet, ka es vakar ie-mī-lē-jos.
• 0 commentsLeave a comment

• onkulim
• 12/13/17 08:12 pm
• Spīdīgas ačteles un nemanāmas grumbas uz pieres, ap acīm un zem zoda. Tev ir parādījušies pirmie sirmie mati. Un pat, ja tie nav tavi pirmie, tad tie tādi izskatās. Onkul, es tevi sen nebiju redzējusi. Tiesa, tu pats jau koridorā atbildēji, kad pēdējoreiz tikāmies, biju tev tikai nedaudz virs ceļa. Tagad gan jau es esmu liela meitene, sniedzos līdz pašām padusēm. Pie lielā galda mums pa vidu ir rosola bļodas, omammas ceptā vistiņa un karsti kūpoši kartupeļi. Tāpat kā agrāk, tu pārber pār tiem dilles ar savām kaulainajām rokām. Tavu pirkstu vietā jau toreiz bija garie sērkociņi, bet tagad liekas, ka, ja tas maz iespējams, tie notievējuši vēl uz pusi. Nākamgad būsi izdzisis jau pavisam. Tomēr tavs smaids ir tikpat stiprs, kā manās atmiņās. Mums ir sagadījies sasēsties pie svētku galda pretī. Man blakus sēž Katiņtante, kuru es zinu, ka tu nevari ciest. Es arī. Tas bija mūsu mazā-pirkstiņa noslēpums. Vai tu to atceries? Vai tāpēc tu man visu laiku miedz ar aci? Vai arī savus smaidus tu velti Regīnas tantei man pa kreisi?
  
  Onkul, onkul, onkul. Es atceros, kā mani reiz senās dienās atstāja tavā pārziņā. Divi bērni, viens sešgadnieks – otrs pusmūža gados, dodas sauļoties. Tajā dienā es iemācījos, ka saldējuma bumbiņas var ņemt arī pa pusītei. Tas man likās tik gudri, tik ģeniāli. Tu manās acīs kļuvi par etalonu. Bet tagad tu kaulains sēdi man pretī un plati smaidi ar saviem dzeltenajiem zobiem. Tev vairs nav cigarete aiz auss, bet paciņa no krekla krūšu kabatiņas vēl rēgojas. Ak, onkul, onkul, onkul, smēķēt taču ir tik kaitīgi. Tu pats tā visu laiku saki.
  
  Līdz saldajam ēdienam mēs neesam pārmijuši ne vārda. Man tā gribētos saņemt dūšu un pavēstīt tev visu, ko es domāju par cigaretēm, saldējuma bumbiņām un tavu nedabisko kārnumu. Tavas acis izskatās tik laipnas. Tajās ir tas spīdums, kas aicina uz sarunu, tās aicina atzīties podos. Bet es tev pretī tikai dumji smaidu, man patīk domāt, ka tu to būsi pareizi pārtulkojis, proti, ka mans glupais smīns vēsta tev cik nenopietna pusaugu skuķe es esmu. Es nezinu, vai tev ir tulka spējas.
  
  Izšaujas korķi no šampanieša pudelēm, divsimt gadus vecā Katiņtante jau stutējas augšup, Regīnas tante skaļi iespiedzas un Katiņtante atkrīt atpakaļ krēslā. Pēkšņi apgāžas glāzes, nošķind trauki un strauji atgrūžas krēsli. Visi metas vienā virzienā. Visi metas pie tevis. Es neredzu, kur tu esi pazudis. Man nepatīk šī drūzma. Pēkšņi es atkal sniedzos tev tikai līdz ceļiem. Viens spiedz pēc ožamā spirta, cits zvana jau dakteriem, bet es, es tikai pasniedzos pēc savas pirmās īstās šampanieša glāzes.
  
  
  
  

  (2015. gada decembrī)

  
  
• 0 commentsLeave a comment

• auksti decembrī
• 12/13/17 09:15 pm
• es atceros, kā mums vasarā caur kociņsaldējuma šokolādes šķirbām pilēja plombīrs uz kreisās rokas delnas, un visa bižutērija palika lipīga. tik silta bija vasara, cik tagad ziema.
• 0 commentsLeave a comment