Tūlīt būs jāiet atpakaļ uz turieni, kur būs visādi pienākumi, nemainīga hierarhija, kaut kas nesanāks un tad būs jāraud. Būs arī jādzer balderiāņi pirms ķīmijas eksāmena, jo ļoti negribas pievilt skolotāju, vecākus un ko tur vēl nē.
Tanī pat laikā, šo laiku vienmēr pavadījis patīkams satraukums ar dāliju pušķi ejot pāri Zunda kanāla tiltam (tieši ar dālijām, jo bija kundze, ar kuru visiem rajona bērniem bija dāliju dīls).
Atkal simbolisks jauns sākums, iespēja nesačakarēties, iespējams, pat svaigi nokrāsota klases telpa, par ko vecākiem pērn bija jāsametas. Iespēja uzzināt, kurš pa vasaru ir nomiris un, protams, atkalapvienošanās ar savām simpātijām. Vislabāk, ja ir kāds jauns skolasbiedrs. Tad ir pavisam labi un jārīkojas uzreiz, lai kāds cits nenoceltu. Šis noteikums darbojas gan draudzības, gan mīlas frontē.
Un iespēja satikt savus mīļākos skolotājus, pie kuriem reizēm starpbrīdī, vai pēc stundām iedzert tēju. Kāds tas bija kaifs.
No tāda viedokļa man skola bija vesels piedzīvojums. Izrāde divpadsmit cēlienos ar minimālām izmaiņām pārbūvē.
Bet par to mēs visi varam ilgi un gari.
Skolotājiem, tāpat kā teātra darbiniekiem rudenī sākas darba skrējiens. Puķes arī dod.
Mūsu brīvsolis ir beidzies. Vismaz uz laiku.
Bet tu zini, ka kaut kad tas atkal notiks.
Un līdz tam tu turi siltā atmiņā visu, kas noticis, vai gandrīz noticis vasarā, jo vienā brīdī tas varbūt būs vienīgais pie kā pieturēties. Tāpat kā rokās sasilušais dāliju pušķis, vai tirgū nopirktās botas, kuras rudens dubļos nosmērēs katrs ceturtais skolasbiedrs.